Kad bērns ir pieaudzis?

Raksts pārpublicēts sadarbībā ar Apollo.lv.

Dr. Ingrīda Rateniece, RSU Psihosomatikas klīnikas psihoterapeite

Bērni vecākiem doti, lai kādu brīdi paietos līdzās, lai šajās attiecībās kļūtu gudrākas gan atvases, gan vecāki. Ar katru dienu pieaug bērna spēja iet, meklēt, atrast, lemt, izvirzīt mērķus un tos sasniegt. Vecāku loma ir būt līdzās, sniegt tik daudz atbalsta un ierobežojuma, cik pašam bērnam nepieciešams. Ir grūti minēt kādu noteiktu vecumu, kad bērns ir pieaudzis. Tas ir laiks, kad jaunais cilvēks spēj patstāvīgi pieņemt lēmumus, būt par tiem atbildīgs, ir materiāli patstāvīgs. Tas ir laiks, kad iegūta vismaz vidējā izglītība. Visa bērna attīstība ir atdalīšanās, šķiršanās process.

«Ideālie vecāki» bērna acīs ir vecāki, kuri, bērnam pieaugot, aizvien vairāk spēj dzīvot paši savu dzīvi, aizrautīgi interesēties par visu jauno, saglabājot aktīvu dzīves pozīciju. Bērni identificējas ar vecāku veiksmīgo spēju atdalīties no mammas un tēta lomas, un paši bez vainas apziņas kļūst neatkarīgi un pieauguši.

Pieaugušajiem bērniem svarīgi redzēt savu vecāku spēju veiksmīgi risināt problēmas un saskatīt prieku. Tas ir cilvēka personības brieduma rādītājs, veselības pamats. Tā ir spēja, ja klājas grūti, apzināties, ko īsti jūt, bet netīksmināties ap to. Lai atklātās jūtas ir tikai brīdinājums, ka kaut kas nav kārtībā un ir jāmeklē risinājums. Tā ir spēja dzīvot tagadnē, nevis nemitīgās nākotnes cerībās vai pagātnes notikumos. Pieaugušais bērns ar cieņu raudzīsies uz vecāku, kurš saskaņā ar realitāti spēj atzīt, ka nav visvarens, un uzņemas atbildību par savām kļūdām. Ar gandarījumu spēj raudzīties uz paveikto, ir neatkarīgs un ar augstu pašapziņu, ļaujas būt priecīgs un radošs.

Bērni ar savu tiešumu, rotaļīgumu, aizrautību un dabiskumu aicina savus vecākus būt atklātākiem, dabiskākiem, būt godīgiem pašiem pret sevi. Audzinot bērnus, ir dota lieliska iespēja nevis ar visiem spēkiem atbrīvoties no savas būtības, bet gan tuvoties tai, tuvoties savam «īstajam es», ļaujoties just, ka esmu tas, kurš šajā mirklī dzīvo, jūt, elpo.

RSU Psihosomatikas klīnikas Attiecību skolā izskanējis pirmais lekciju cikls par pusaudžiem. Noslēdzošajā lekcijā tika gūtas atbildes, piemēram, uz šādiem jautājumiem:

Ja tēvs attiecībās ar meitu ir vairāk kritizējošs, tādējādi vēloties panākt lielāku centību un darbu no pusaudzes puses, vai tas var ietekmēt meitenes sievišķo pašapziņu?

Protams, ietekmē. Iespējams, meitene jūtas, ka nav pietiekami laba. Viņai veidojas nepilnvērtības sajūta un zema pašcieņa. Labāk būtu ievērot, kas meitenei veicas, to atspoguļot un priecāties, piemēram: «Skatos, tu centīgi esi mācījusies. Redzu, ka aizvien labāk tev veicas…» Ja ir redzamas kļūdas, jautāt, ko neizprot un kāda palīdzība būtu nepieciešama. Vērst uzmanību nevis uz kļūdām (kas ir bezjēdzīgi), bet gan meklēt problēmai risinājumu.

Kā reaģēt, ka skolā vienaudži puiši apsmej meitenes par ārējām dzimumpazīmēm? Kā palīdzēt pusaudžiem ar to tikt galā?

Zēni šajā vecumā paši pārdzīvo sava ķermeņa izmaiņas, kas viņos rada apjukumu. Ja zēnam ir zema pašapziņa, viņš meklēs kādu citu, par sevi vājāku (tā varētu būt kāda klases meitene), uz kuru izspēlēt savu satraukumu. Tieši to ar savu meitu pārrunājiet. Tāpat meitai palīdziet pieņemt savu ķermeni, ikdienā silti apkampjot, samīļojot, palīdzot iegādāties savam vecumam atbilstošu apģērbu un visādi citādi palolojot.

Ja pusaudzis ļoti pārdzīvo savu izteikto sarkšanu, kā var palīdzēt?

Pirmkārt – nebaidīties. Palīdzēt pieņemt to kā pazīmi, kas liecina, ka cilvēks intensīvi domā, dusmojas. Jebkurš cilvēks var būt samulsis un nosarcis. Jo drosmīgāk uz to raudzīsies, jo mazāk tas traucēs un ar laiku izzudīs. Nevis bailēs slēpties, bet drosmīgi palikt ar savu sasārtušo seju, izdzīvojot šo brīdi, piedzīvot sajūtu – «nenomiru un izdzīvoju».

Ja visām draudzenēm/draugiem ir jau pretējā dzimuma draugi, bet manam pusaudzim vēl nav, kā mazināt trauksmi un vēlēšanos mesties jebkurās attiecībās, lai tikai tādas būtu?

Kad šī sāpe, ka nav pretēja dzimuma drauga, «kož līdz kaulam», vecākiem vienkārši jābūt līdzās. Bērnam jāpalīdz izprast, ka ne visas vēlmes uzreiz ir piepildāmas, reizēm ir jāgaida. Šo laiku var izdzīvot, mācoties, sportojot, dejojot, lasot, piedaloties, radoši darbojoties utt. Var pajautāt – vai patiešām VISĀM (-iem) ir pretēja dzimuma draugi?

http://www.apollo.lv/zinas/kad-berns-ir-pieaudzis/537071?utm-source=apollo&utm_medium=article&utm_campaign=theme