Agnese no “Dzeguzītes” skanīgāka ligzdas

Agnese Rudzīte vairākus gadus dziedāja visu laiku populārākajā bērnu ansamblī „Dzeguzīte”. Kamēr citas meitenes tolaik spēlējās ar papīra lellēm, Agnese kopā ar citiem bērniem devās pat mēnesi garās koncertturnejās. Atskatoties savā bērnībā, Agnese atzīst: „Bērni ir jānoslogo. Ja brīvā laika ir par daudz, to iztērē nelietderīgi”.

 

Mēs esam vienaudzes. Bērnībā, dzīvodama Latgales laukos, skatījos un domāju – tā nu gan ir liela laime: dziedāt „Dzeguzītē”. Kā tas tolaik bija – būt dzeguzēnam?

Ansamblī dziedāju no astoņdesmito gadu vidus līdz deviņdesmito gadu sākumam. Tolaik dažkārt likās skumji: netieku uz klases vakaru, uz skolas eglīti, jo atkal kaut kur jābrauc, jādzied. Bija arī tā, ka pusnaktī ierados mājās pēc koncerta un sapratu: ak, man vēl jāmācās… Tomēr es pat nevaru iedomāties, kāda būtu mana bērnība, ja es nedziedātu „Dzeguzītē”. Kad biju jau izaugusi no dzeguzītes vecuma, man pēkšņi radās tik daudz brīva laika, ka pat nezināju, kā to aizpildīt. Bet tad jau bija klāt pusaudzes gadi, ballītes, citas intereses, un, protams, atradu, ar ko nodarboties. Tomēr esmu sapratusi: bērni ir jānoslogo, un tā ir vecāku atbildība. Mans dēls tagad mācās piektajā klasē, meita – pirmajā, un arī viņiem ir daudz darāmā.

 

Un Tavs vīrs? Vai viņš arī dzied?

Nē, viņš gan nedzied. Bērnu koncertus apmeklē kā klausītājs, bet dziedāt – nē.

 

Vai tagad, būdami pieauguši, bijušie dzeguzēni jūtas viens otram savējie?

Ir bijuši dažādi posmi. Bija laiks, kad, atzīstos, man īsti neinteresēja, kā klājas citiem dzeguzēniem. Nekad gan neesmu zaudējusi kontaktus ar savu bērnības draudzeni Ilzi Jaunalksni, tāpat ar klasesbiedru Mārtiņu Eglienu – ar viņiem abiem kopā dziedājām „Dzeguzītē”. Ar citiem gadu gadiem netikāmies un neinteresējāmies viens par otru. Bet pirms diviem vairākiem nu jau pieaugušajiem dzeguzēniem radās sajūta, ka ir jāsatiekas. Sameklējām viens otru sociālajos tīklos un satikāmies Mazsalacas pusē, Līču skolā pie Raimonda Paula. Sajūtas bija fantastiskas. Sapratām, ka vide, kurā bērnībā bijām kopā, ir radījusi mūsos līdzīgu skatījumu uz dzīvi, līdzīgu humora izjūtu – jā, tādu mazliet paskarbu: kā Maestro Raimondam Paulam. Visi dzeguzēni ir kā nesaraujama ķēde: nekad nav bijis tā, ka viens sastāvs dzied un tad to pēkšņi nomaina pilnīgi citi dalībnieki. Nē. Pāreja notiek plūstoši: daži vecākie ansambļa dalībnieki aiziet, viņu vietā nāk daži jauni, līdz ar to cilvēku, ar ko kopā dziedāts, visiem dzeguzēniem ir daudz. Tā mēs toreiz Līču skolā nodziedājām visu nakti.

 

Kāda ir Tava tagadējā saikne ar „Dzeguzīti?”

Jāsaka, ļoti cieša. Mana meita dzied „Dzeguzītē” – mums ir izveidojusies ģimenes stafete, pie tam – neesmu vienīgā mamma, kas pati ir dziedājusi un kam tagad arī bērni dzied „Dzeguzītē”. Tā ir fantastiska sajūta!

Bet būtiskākā saikne ir topošā Daigas Mazvērsītes grāmata par „Dzeguzīti”, jo ansamblis nupat ir nosvinējis savu 40 gadu dzimšanas dienu – „Dzeguzīte” dibināta 1971.gadā. Radās ideja, ka vēsture jāapkopo, un ceru, ka līdz gada beigām grāmata nonāks lasītāju rokās. „No vienas ligzdas”, – tik trāpīgs ir grāmatas nosaukums, tā ir jau samaketēta, atliek vien nodrukāt. Autore Daiga Mazvērsīte ir izdarījusi fantastisku bibliogrāfisku darbu – viņa ir savākusi tik daudz fotogrāfiju, tik daudz faktu un nianšu, kas mums pašiem pat bija piemirsušās. Tā būs laba, vērtīga grāmata un pateicība par darbu ilggadējai „Dzeguzītes” vadītājai Dailai Martinsonei. Veidojot šo grāmatu, mēs – dzeguzēni – esam vēl vairāk satuvinājušies un nu vēl vairāk apzinos, cik daudz man devusi „Dzeguzīte” un dziedāšana.

 

Mums – vienaudzēm – bērnībā noteikti bija līdzīgas rotaļlietas? Kādas Tev ir palikušas prātā? Vai kāda no tām ir saglabāta?

Mēģinu atcerēties un saprotu, ka mana bērnība ir „Dzeguzīte”, līdz ar to neatceros, ka būtu spēlējusies ar lellēm. Mums – dzeguzēniem – bija citas rotaļas. Tādas, ar radošu, māksliniecisku noskaņu. Nedēļām dzīvojot viesnīcās, vakaros vajadzēja kaut ko darīt, un mēs iestudējām pašu izdomātas izrādes – ar skečiem, pārģērbšanos, dziedāšanu. Kad koncerts bija gatavs, aicinājām viesus. Mūsu uzvedumus skatījās gan Raimonds Pauls, gan Laima Vaikule. Nezinu, vai viņiem nāca smiekli par tiem jokiem, kas šķita smieklīgi mums, bet viņi tiešām vienmēr nāca un bija mūsu skatītāji. Tas skan it kā ļoti ierasti, bet es patiešām varu teikt: man no bērnības saglabājušās atmiņas.

 

Kādas bērnības liecības Tu gribētu saglabāt saviem bērniem?

Man katram bērnam ir atvēlēta īpaša kaste, un lieku tajās visus viņu zīmējumus un citus darbiņus, kas tapuši bērnudārzā, tad skolā. Bērni par šīm kastēm zina un šad tad pat tās pārskata, pasmejas. Esmu izlēmusi, ka savus krājumus bērni saņems katrs savā 18 gadu dzimšanas dienā. Protams, izmantojot mūsdienu tehnoloģiju iespējas, saglabāju gan fotogrāfijas, gan videomateriālus.

 

Tev ir savdabīgs stāsts par vēstulēm, ko Tev maisiem vien sasūtīja Latvijas vienaudži pēc sižeta raidījumā „Skabarga”. Protams, ka tiem rakstītāju tūkstošiem atbildēt nevarēji…

Tas, kas tolaik notika, bija neapdomīgi. Saruna notika stundu pirms došanās uz Vladivastoku. Mani intervēja un jautāja, vai varu iedot savu adresi, ja nu kāds vēlas uzrakstīt vēstuli. Nosaucu. Droši vien arī raidījuma veidotāji nevarēja prognozēt, ka atsaucība būs tik liela. Tie nebija pāris desmiti vai simti vēstuļu, ko saņēmu. Tie bija tūkstošu tūkstoši. Kad atgriezos mājās, mamma bija dusmīga: vai es saprotot, ko esmu izdarījusi? Pastniece bija zvanījusi un teikusi, lai nāk pēc vēstulēm – atnest viņa tās nevarot. Tie bija kartupeļu maisi – pilni ar vēstuļu tūkstošiem. Bija sajūta, ka vēstuli man bija sūtījis katrs, kam vien ir rakstāmais. Mamma mēģināja šķirot, vispirms atlasot tās, ko rakstījuši cilvēki no ieslodzījumu vietām. Sāku vēstules lasīt, bet tās visas izlasīt – nē, tas nebija iespējams. Ar pāris meitenēm gan sarakstījos, bet ik pa laikam pie manis uz ielas pienāca kāds cilvēks, kas pārmeta, ka neesmu viņam atbildējusi.

 

Bet tagad? Vai tagad raksti un saņem vēstules?

Nē, tagad ar roku rakstītas vēstules nerakstu, un, atzīšos, būtu ļoti pārsteigta, ja uzzinātu, ka ir jauni cilvēki, kas joprojām sūta un saņem vēstules rokrakstā. Mainās laiks, mainās iespējas. Man šķiet, ka ar roku rakstītā informācija būs novecojusi, pirms vēstule pabeigta un nosūtīta. Mūsdienās ir daudz lielākas iespējas sazināties krietni ātrāk nekā rakstot, sūtot un gaidot vēstuli. Es daudz labprātāk satiekos ar cilvēkiem, kas man ir svarīgi, nevis rakstu vai zvanu viņiem. Bet elektroniskās, lietišķās vēstules, būdama juriste, protams, rakstu katru dienu.

 

Ja tomēr būtu jāraksta, ko Tu rakstītu vēstulē sievietei, kas grib dziedāt, bet domā, ka viņai nav tik laba balss, lai dziedātu skaļi, tādēļ dungo tikai sirdī?

Te jānošķir dažādas situācijas. Ir pilnīgi skaidrs: katrs, pilnīgi katrs cilvēks var dziedāt, ja vien ir vēlme. Šo prasmi var kopt un izkopt – tikai jādzied. Var doties uz kori, uz pašdarbības kolektīviem, galvenais – gribēt to darīt. Nevajag nobīties – jācenšas, jādarbojas: pat no bezcerīga rūcēja ar darbu iespējams izveidot cilvēku, kas spēj droši un klausāmi dziedāt. Tas nav nekas neiespējams. Bet jāsaprot, ka ne katrs var kļūt par profesionālu dziedātāju. Pirmkārt, vajadzīgs talants un, otrkārt, ir jāiegulda milzīgs darbs, lai kāptu uz skatuves un kvalitatīvi dziedātu citiem. Diemžēl pašlaik nākas redzēt arī tādus priekšnesumus, kad patiešām jānodomā: labāk nebūtu dziedājis. Manai paaudzei, šķiet, raksturīga lielāka paškritika, dažkārt varbūt pat pārlieku stingra: ja es nevaru perfekti, tad nedaru vispār. Viss jau atkarīgs no tā, cik augstu latiņu katrs sev uzliekam.

 

Ko Tu rakstītu sievietei, kas domā, ka viņa nav skaista?

Varētu uzdot pretjautājumu: kas ir skaista sieviete? Vai kaut kādi klasiski, pareizi sejas vaibsti? Man šķiet, ka nē. Protams, sievietei jābūt koptai, bet skaistumu veido kas cits: gaišums, maigums, dzīvesprieks, mirdzums acīs un mīlestība pašai pret sevi. Ja sieviete pieņem pati sevi, ja viņa ir pašpietiekama un mīl sevi – arī citi viņu mīlēs. Un ne jau es to esmu izdomājusi. Tā ir patiesība, kas tiek atkārtota atkal un atkal. Mēs katra noteikti zinām vairākas sievietes, kuras nevar nosaukt par skaistulēm, raksturojot viņu ārējo veidolu. Bet šīs sievietes ir tik pievilcīgas, ka aizrauj citus un ir tik patīkami būt ar viņām kopā.

 

Bet ja vajadzētu uzrakstīt vēstuli tām Latvijas sievietēm, kas baidās, atliek vai piemirst došanos pie ārsta, ko Tu rakstītu šajā vēstulē?

Godīgi sakot – man pat nav saprotams, kā var baidīties, atlikt vai piemirst došanos pie ārsta. Kas tad vēl ir dzīvē svarīgāks par pašas, savu bērnu un citu tuvinieku veselību? Mani bieži vien pārsteidz attieksme pret veselību. Kā tā var būt, ka padomu pat par ļoti nopietnām veselības problēmām sievietes jautā dažādos interneta forumos? Kā tā var būt, ka tā vietā, lai mudinātu šo sievieti doties pie ārsta, kāda cita sieviete pārliecinoši atbild, daloties savā pieredzē? Tas taču nav medicīniski pamatots padoms. Tāpat mani pārsteidz Latvijas ārstu noniecināšana. Man ir nācies saskarties arī ar mediķiem ārzemēs, un esmu pārliecinājusies: mūsu speciālisti ir vislabākie. Viņiem ļoti daudzos jautājumos ir krietni lielāka pieredze nekā ārzemju kolēģiem, jo mūsu ārsti ļoti, ļoti daudz mācās un ļoti, ļoti daudz strādā. Latvijas ārsti bieži vien strādā vairākos darbos, tādēļ viņu pieņemto pacientu skaits un līdz ar to pieredze ir nesalīdzināmi lielāka nekā ārstam, kas strādā vien dažas stundas dienā. Protams, ārzemju kolēģiem dažkārt ir plašākas tehnoloģiskas iespējas palīdzēt sakārtot veselību, bet ne vienmēr tas ir noteicošais. Vienkārši – ir jāiet pie ārsta. Nedrīkst pret veselību izturēties vieglprātīgi, nedrīkst ieiet aptiekā un izvēlēties zāles tikai pēc nosaukuma vai kastītes izskata.

 

Un ko Tu šobrīd rakstītu vēstulē pati sev? 

Es sev vēlētu saglabāt to laimes sajūtu, kas man šobrīd ir. Es daudz strādāju pati ar sevi un veidoju sevi tādu, kāda gribu būt. Gribu iemācīties nepievērst pārāk lielu uzmanību un neuztraukties par ikdienas sīkumiem. Jau divus gadus cenšos ikdienišķas problēmas uztvert mierīgi, nepievēršot tām pārspīlētu uzmanību. Pamazām man tas izdodas. Pieļauju, ka tas ir arī jogas nopelns. Nezinu, kur ir meklējams jogas noslēpums, bet kaut ko tā manī maina, un es par to brīnos. Es sev novēlu šo sajūtu saglabāt.