Anijas padoms: rosīties jēgpilni

Trīs lietas es par viņu zinu: Anija forši raksta, Anijai puķes zied kā trakas un Anijai ir trīs bērni. Lai to visu apvienotu vienā dzīvē – daudz darba, daudz bērnu un daudz puķu -, un visam pāri pati paliktu arvien spārnos, tur vajag prast tikt ar visu galā. Un es eju pie Anijas mācīties. Izrādās – žurnālistes ANIJAS PELŪDES noslēpums ir atklājams pat vienā vārdā. Gribi to uzzināt?

 

 

 

Kādas ir Tavas darbdienas un kādas – brīvdienas?

 

Tās neko daudz neatšķiras. Mostos agri – līdz ar sauli manas acis ir kā pogas. Smejos, ka mani bioritmi strādā lieliski: ziemā, tumsā guļu salīdzinoši ilgāk, taču, tiklīdz pavasaris klāt, dzīvoju līdz ar saulīti, jūtos lieliski un tāpēc būtu muļķīgi šo dabas pulksteni ignorēt.

Laiska gulšņāšana pludmales smiltīs laikam nav man. Par gausu. Pēdējā laikā man arvien vairāk patīk vārds „jēgpilni”. Dzīvot jēgpilni, savu laiku pavadīt jēgpilni. Tādēļ man vajag kustēties un vienmēr vajag tos slēgtos vārtiņus, kurus tomēr atknibināt un atvērt.

 

Kad šopavasar pēc 14 gadiem izlēmi mainīt darbu, tieši tā arī teici: gribi paskatīties, kas slēpjas tur aiz tā mežiņa, aiz tā pakalna…

Jā, lai pēc tam, pēc laika varbūt atgrieztos ar jaunu pienesumu.

Izdevniecībā „Santa” nostrādāju ilgus gadus, un mans lepnums ir žurnāls „Ievas Veselība”. Atceros, kā izdevniecības galvenā redaktore Santa savā stiliņā strikti vaicāja: „Nu tad tu gribi vai negribi taisīt to veselības žurnālu?” Jā, jā, jā! – iekšēji no prieka spiedzu. Veselības žurnāls mūždien ir bijis mans sapnis! Tā pirms gandrīz četriem gadiem kopā ar Ivetu Vēveri, ārkārtīgi pozitīvu jaunu būtni, kas līdz tam rakstīja žurnālā 36,6, radījām „Ievas Veselības” seju un uzrunas toni. Biju redaktore no žurnāla pirmās iznākšanas dienas. Šķiroties sajutos kā māte, kas palaiž savā dzīvē bērnu. Bez lielības varu teikt, ka žurnāls lielā mērā bija manis izlolots- varbūt pat par daudz, kā kāda kolēģe sacīja – Niskavori saimniece… Tāpēc no žurnāla nebija viegli šķirties, teikšu – pat drosmīgi. Tomēr – kā izaug bērni, tā mainās arī citas lietas dzīvē. Tagad, kad vairs neveidoju „Ievas Veselību”, reizēm vēl situ sev pa pirkstiem, kad pielavās „mammas” sajūta. Saku sev: viss, tā vairs nav tava darīšana! Jā, izdzīvoju zināmas emocionālās paģiras, izdzīvoju pieķeršanās smeldzi, bet – viss sakārtojas. Ar prieku vēroju, kā manas bijušās kolēģes tagad veido žurnālu un viņām tas lieliski izdodas. Ir labi! Galvenais, lai meitenēm patīk tas, ko viņas dara, un lai dara – jēgpilni. Atzīšos, ka arī man sajūtu līmenī rosīšanās „Ievas Veselībā” bija visvairāk jēgpilnais laiks. Tiešam visus šos četrus gadus nepameta pārliecība, ka ar uzrakstīto kādam reāli palīdzam. Arī abonēšanas līkne gāja uz augšu.

 

Un ko Tu dari tagad? Kājas taču bezdarbībā nekūļā, vai ne?

Rakstot piepalīdzu „Sestdienai”, virpinu idejas. Salīdzinājumā ar „Ievas Veselību”, tā ir pavisam cita žurnālistika. Reizēm man iet grūti, jūtos kā pirmā kursa studente, kas aiz kokiem neredz mežu. Jūtu izaicinājumu! „Ievas Veselības” pamatā bija māka parādīt, kā cilvēkam gādāt par savu veselību esošajā situācijā ar esošajiem resursiem, savukārt „Sestdienā” viss jāskata plašākās kopsakarībās: kāpēc notiek tā, kā notiek, kur ir un bija kļūdas, kam un ko vajadzētu darīt citādi? Cita žurnālistika. Tā no manis prasa citu domāšanu, citu skatu, un es ar interesi ieraugu, kas tad tur ir – aiz tā pakalna, aiz tā mežiņa…

 

Bet vasaras plaukumā droši vien rušinies arī pa savu dārzu.

Nupat iestādīju trīspadsmit rozes: trīs tādas, trīs tādas, trīs tādas, un vēl četras krūmrozes. Biju gan apsolījusi meitai, ka nevienu puķudobi vairs dārzā neveidošu, ne-vie-nu! Bet es solījumi pildīju – jaunu neveidoju, tikai paplašināju jau esošās. Kādas man būs rozes! Ja nemaldos, ‘Grāfiene van Handerberga ‘ – zied tiešam atgādina daudz kārtaino grāfienes tumši sarkano samta kleitu ar violeto lāsumu… Skaistas! Vēl atsēju tomātus. Siltumnīcā tomātiem jau aizmetušies augļi, un tiem, kas aug laukā, arī. Šogad pati pirmoreiz audzēju dēstus. Domāju: sanāks-sanāks, nesanāks-nesanāks. Bet tik forši izdevās! Ja kaut kas dārzā neizdodas, atceros, ko man sacīja smiltsērkšķu audzētājs Andrejs Brūvelis. Redz, dabai, tāpat kā baznīcai, jāatdod desmitā tiesa sava darba augļu. Tas pieder pie lietas: no iesētā vai iestādītā kaut kas nokalst, kaut kas nosalst, kaut ko nograuž, kaut ko izrakā.

 

Tomēr dārzs tev sniedz daudz prieka, vai ne? Kā tas viss sākās?

Es dārzu iemīlēju piespiedu kārtā. Zini, nupat „Sestdienai” intervēju Latvijā zināmākā lesbiešu pāra meitenes mammu. Un viņa man pateica kādu ļoti vērtīgu domu: kad dzīve tevi piespiež kādā jautājumā ļoti, ļoti iedziļināties, tu beidzot šo tēmu sāc izprast. Tā arī man bija ar dārzu. Sākumā man nebija izvēles – kopt vai nekopt dārzu. Dzīve tā iekārtojās, ka tas bija jādara. Bet tad sāku interesēties, pētīt, jautāt, mēģināt un – aizrāvos. Tā ir fantastiska enerģija, ko cilvēks cilvēkam nodod caur dārzu: kāds atbrauc, apstaigā, skatās, kas tev izaudzis, brīnās, paslavē, ar prieku pieņem kādu stādu un aizved uz savām mājām. Te jau rodas tā jēga, ka izdodas ar dārza patikšanas sērgu kā ar tādu mēri aplipināt tuvākus un tālākus kaimiņus, nevis tikai vienatnē rušināties savās dobēs, dibenu pret debesīm izslienot. Nē, nē – ja no padarītā nav prieka ne pašai, ne citiem, tad to darīt nevajag.

 

Un bērni? Vai bērni – tas ir jēgpilni?

Skaitam nav nozīmes, bet man viņi ir trīs. Jancim – 28 gadi, Lainei – 27, bet Kārlim ir 16 gadi. Ir, ir tas jēgpilni. Un varbūt arī tādēļ, ka pieaugušie bērni parāda manus nepadarītos darbus. Redzu, ka varbūt esmu tomēr par maz ar viņiem runājusi – vajadzēja vēl vairāk. Nē, nē, sūdzēties man nav par ko: galvenais, ka visi trīs sirdī ir labi cilvēki.

 

Kā Tu tiec galā, ja esi pieļāvusi kādu nopietnu kļūdu: darbā, lēmumos, vārdos? Atmet ar roku un saki – kam negadās, nolien kaktiņā vai braši turies un izliecies, ka viss kārtībā?

Par savām kļūdām visbargāk samaksāju es pati – tur pat nekādus rājienus un sodus vairs nevajag. Esmu sev domās roku nocirtusi, nošaušanu piespriedusi, uz sārta sevi sadedzinājusi desmitām reižu, tad augšāmcēlusies un vēlreiz sadedzinājusi. Sarunas ar sevi – tas arī ir bargākais sods. Bet – katrā šādā situācijā vajadzīgs arī konstruktīvs risinājums. Konstatē, ka kļūda, lūk, notikusi un nākamais solis ir sasprindzināt visas savas prasmes, lai to vērstu uz labu. Ar dažiem cilvēkiem, ar kuriem pirmā saskarsme nav bijusi pati patīkamāka, lai neteiktu nepatīkama, pēc tam mēs esam kļuvuši par labiem draugiem un tiekamies joprojām. Jo cilvēks jau redz, novērtē, ka tev ir bijuši vislabākie nodomi, nevis nolūks speciāli kaitēt.

 

Kreņķis un nelaime – kas ir kas?

Nevaru uz šo jautājumu atbildēt, jo ir ļoti grūti pateikt, kas ir nelaime. Kreņķis? Nu, jā… kas tad ir kreņķis? Bija mums dzīvnieciņš – degu. Kad to Kārlim uzdāvināja māsa, sākumā domāju: fui, kaut kāda žurka, tikai ar pušķi astes galā. Tad pamazām pie dzīvnieciņa pieradu un galu galā to ļoti iemīļoju. Ucis – tā mēs viņu saucām, no vārda „ucināms”. Ucis naktī līda man zem segas siltumā, un es centos ļoti, ļoti uzmanīties, lai viņu nejauši nesaspiestu – pat uzmanīgāk nekā ar mazu bērnu. Bet tad mūsu Ucis pazuda. Kur? Tā arī nezinām: varbūt nokrita no balkona, varbūt ielīda kanalizācijas caurulē, jo virtuvē notika remonts. Meklējām savu Uci, bet tā arī neatradām, un tad gan bija kreņķis…

Bet nelaime? Nezinu. Dažkārt no malas izskatās, ka tā ir nelaime, bet pats cilvēks notiekošo uztver pavisam citādi. Man meita strādā specializētajā bērnudārzā, kur ik dienu satiekas bērni ar īpašām vajadzībām un viņu vecāki. Varētu domāt: slims bērniņš – tā ir liela nelaime viņam pašam un viņa vecākiem. Bet šie vecāki nerunā par savu bērnu kā par nelaimi! Tad kāpēc lai kāds no malas nospriestu, ka tā ir nelaime?

Tas, ko es noteikti negribētu piedzīvot – karu. Kad paskatos, kas notiek kaut vai tagad Sīrijā un citās Austrumu valstīs, tad saprotu – jā, tā tiešām ir… Nezinu, vai to var nosaukt par nelaimi, drīzāk par cilvēku stulbumu, man neizprotamām ambīcijām, cinismu.

 

Vairākās sarunās ar draudzenēm esmu dzirdējusi atzīšanos: jā, arī man kādreiz ir licies, ka esmu smagi, pat neārstējami slima. Kā to izskaidrot?

Parasti sadomāšanās rodas no neziņas.

 

Par veselību un medicīnu cilvēki allaž ir gatavi runāt: visiem ir viedoklis!

Jā, jā, tikai atkal jāpiedomā, kas ir jēgpilni. Kad fotogrāfs pēc izrakstīšanās no Stradiņu slimnīcas neatliekamās medicīniskās palīdzības centra bija pazudis un viņu pēc mēneša atrada slimnīcas teritorijā iekritušu bedrē mirušu, sabiedrība sašūmējās. Varētu jau tā ierasti arī turpināt: sacensties, kurš nu skaļāk pašausmināsies. Bet – kas no tā? Tādēļ ar prieku raudzījos, kā slimnīcas uzņemšanas nodaļā ar mediķiem tikās veselības ministre, lai analizētu situāciju un labotu to, kas labojams. Tas atkal ir stāsts par jēgpilnu rīcību, un varu tikai visiem novēlēt – lai izdodas. Lai mums izdodas.

 

Un tu pati? Mēdz taču teikt, ka kurpniekam nav kurpju. Vai cilvēks, kas gadiem raksta par veselību un medicīnu, pats ir parbaudījis savu veselību no pirkstu galiņiem līdz papēžiem?

Esmu labojusies! Reiz pat aizgāju pie ģimenes ārstes tāpat vien – profilaktiski. Ārste jautāja, vai man ir sūdzības? Nē, nekādu sūdzību man nebija. Bez jebkādiem pārmetumiem, ka tērēju viņas dārgo laiku un ka aiz kabineta durvīm sēž cilvēki ar nopietnām kaitēm, daktere man izmērīja asinsspiedienu, paklausījās sirdstoņus, nosūtīja uz analīzēm – par rezultātiem lai zvanot pa tālruni… Biju tiešām patīkami pārsteigta. Kaut kā biju iedomājusies, ka ārste mani nesapratīs, bet viss notika lieliski: veselību vajag pārbaudīt profilakstiski, un mediķi uz to kā uz brīnumu neskatās. Tas nu ir skaidrs!