Mēs katra varam būt visskaistākā!

Jolanta Sviķe (Logina) ir stiprākā dāma Baltijā. Viņas sasniegums ir Latvijas rekords sievietēm stieņa spiešanā guļus – 115 kilogrami, Jolanta ir piedalījusies arī GUINNESS WORLD RECORDS sacensībās spēkasievām.

Jolanta ir dzimusi un augusi Skujetniekos – dziļos mežos ieskautā ciemā Balvu pusē, un viņas veiksmes stāsta pamatā ir spītīga uzņēmība un neatlaidīgs darbs.

 

 

Tu esi sev izveidojusi vīrišķīgu ķermeni. Kur slēpjas tā skaistums un sievišķība?

Jā, šis ir jautājums, kuru man uzdod bieži, un man vienmēr jāpadomā, lai konkrētajam jautātājam atrastu īsto atbildi. Mēs nekad nebūsim visas vienādas, un mums arī nevajag būt visām vienādām. Bet mēs katra varam būt visskaistākā! Es, raugoties uz savu ķermeni, negribu redzēt, kā pāri džinsu malai ir pārvēlies mīksts vēderiņš, un negribu arī citās auguma vietās sev mīkstus pīrādziņus. Tādēļ es tauku vietā izvēlos muskuļus, un mērķtiecīgi tos veidoju. Jā, man ir platāki pleci nekā citām sievietēm, bet man ir arī skaists dibens un krūtis. Nenoliegšu – ir cilvēki, kas pateiks: fuj, kā pārkačājusies! Protams, daudz vienkāršāk skaidri un gaiši noteikt, kādai jāizskatās sievietei, un teikt „fuj”, ja viņa šiem izdomātajiem standartiem neatbilst… Bet, kā jau teicu, mēs esam tik dažādas, un tieši sava auguma dēļ es saņemu ļoti daudz komplimentu un priecājos par tiem, jo es esmu tāda, kādai man gribas būt.

 

Spēkavīrus apbrīno, jo vīrietis un spēks – tas sabiedrības acīs ir forši. Vai tikpat atzinīgi vērtē arī sievieti, kas ceļakmeņus un cilā svaru stieņus?

Cik dažādi ir cilvēki, tik dažādi viņu viedokļi. Nekad neesmu izpratusi, kur rodas vēlme kritizēt cilvēku par to, ko viņš dara un kas viņam sagādā prieku un gandarījumu. Visticamāk, tā šie kritizētāji mēģina noslēpt kādu savus kompleksus, nespēju mainīt vai uzlabot paši savu dzīvi. Arī es esmu dzirdējusi ļoti kritiskus, pat nosodošus izteikumus par sievietēm, kas izvēlējušās neparastus sporta veidus, arī svaru stieņu un akmeņu celšanu. Bet esmu vairākkārt pārsteigumā secinājusi: tā pati sieviete, kas vēl nesen ir izteikusi nežēlīgākās piezīmes, drīz vien pati ir izvēlējusies cilāt svarus. Tātad – kritizēšanas pamatā ir bijusi nespēja saņemties pašai darīt to, ko gribas. Neviens nesaka, ka arī tev, tev un tev jākļūst par spēkasievu – tu vari darīt to, ko pati gribi, un es noteikti nebūšu tā, kas kritizēs. Es tiešām priecājos par katru cilvēku, kas ar savu darbu kaut ko panāk.

Pilnīgi citāda attieksme pret svarcēlājiem un svarcēlājām ir cilvēkiem, kas paši kaut ko saprot no sporta. Esmu piedalījusies daudzās sacensībās, un pēdējās no tām bija GUINNESS WORLD RECORDS spēkasievām, kur paliku otrajā vietā, no uzvarētājas atpalikdama četras sekundes. Tas bija īpatnējs spēka pārbaudījums – ierobežotā laikā kā pulksteņa rādītāju vajadzēja pārvietot 130 kilogramus smagu baļķi. Cik daudz cilvēku nāca klāt, teica, ka ir par mani, uzslavēja mani par uzņēmību. Tā ir laba sajūta!

 

Kā Tu sevi lutini un kā Tevi lutina Tavi tuvinieki?

Lielākais prieks, atpūta un gandarījums man ir kopābūšana ar savu meitiņu. Dzīve tā ir iekārtojusies, ka daudz strādāju, man ir savs bizness, un reizēm pat sev pārmetu, ka par maz laika pavadu kopā ar Melāniju. Tādēļ ar milzīgu baudu izjūtu to laiku, kad esam kopā. Šajā laikā nav jādara nekas TĀDS – nav nekur jāskrien vai ar kaut ko izdomāti interesantu jāpiepilda laiks. Mēs vienkārši esam kopā, un jā – es šo laiku uztveru arī kā sevis palutināšanu.

Arī mans vīrs mani lutina – gan romantiski, gan praktiski. Ik rītu es saņemu kafiju gultā, un tas – romantikai. Savukārt praktiskā lutināšana ir mājas solis. Man nav jāatbild par drēbju mazgāšanu – Ildars kopā ar meitiņu drēbes gan sašķiro, gan saliek veļasmašīnā, gan izņem no tās un izliek žāvēties. Tāpat vīrs ir uzņēmies arī rūpes par kārtību mājās, un esmu par to ļoti priecīga. Mani lutina arī meitas auklīte – viņa vienmēr ļoti rūpīgi sagludina drēbes.

 

Tu izskaties stipra un neuzvarama. Kas Tevi aizkustina līdz asarām?

Ai, daudz kas… Esmu ievērojusi, ka agrāk raudāju vairāk, tagad – mazāk. Laikam ir izdevies izvērtēt, par ko vērts pārdzīvot. Tagad raudu, ja kādam no tuviniekiem klājas slikti, un, protams, varu raudāt par to, kas attiecas uz manu meitu. Līdz citādām asarām mani aizkustina arī romantiskas filmas.

 

Ja Tev būtu jānosauc trīs savas dzīves varoņdarbi, kas tie būtu?

Kā pirmo es noteikti nosaukšu savu meitu. Viņa patiešām ir Dieva dāvana, jo savulaik biju iedomājusies, ka laime būt mammai man nav atvēlēta. Tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ izlēmu pievērsties tik smagam sporta veidam. Izrādās – savās iedomās biju kļūdījusies. Man tika atsūtīta dāvana, pat neņemot vērā manas iedomas.

Otrais varoņdarbs ir sporta klubs „Georgs5″. Nu jau gadu esmu kluba īpašniece, dažkārt aizveru acis un nespēju noticēt, ka tas, kas notiek, patiešām notiek un ir noticis ar mani. Bet atveru acis un secinu: nē, es nesapņoju, un stāsts ir par mani. Mana pirmā satikšanās ar „Georgu” bija kā klientei – es te atnācu sportot. Tad kļuvu par darbinieci, tad direktori, tad – arī par īpašnieci. Man te ir daudz plānu un daudz darāmā, bet es baudu šo sajūtu – es uzeju augšā, ieraugu – aerobikas zāle ir cilvēku pilna. Ieeju citā zālē – arī tur ir cilvēki. Un man ir tāds prieks gan par darbiniekiem, kas strādā, gan par cilvēkiem, kas te atnākuši.

Un trešais mans varoņdarbs ir izvēle kļūt par spēka sievu un atgriešanās pie svarcelšanas arī pēc dzemdībām. Būtībā man viss bija jāsāk no nulles, un tikai es zinu, cik ārkārtīgi smags bija svaru stienis, kad jau auklēju meitiņu.

 

Ko apaļīgai, skumjai un nelaimīgai sievietei, kas grib sportot, bet nevar saņemties. Ko darīt ar saviem „nevaru, negribu un nedarīšu”?

Jāsaņemas. Arī es sevi atradu sportā, lai gan līdz tam nebūt nebiju sportiste. Nevarēju dzīvē sev atrast vietu, likās, ka nedaru to, kas man īsti jādara. Bet arī nezināju, ko iesākt. Tieši tādēļ es ļoti labi zinu šo sajūtu: baidīties iziet cilvēkos, baidīties saņemties, baidīties, ka tevi atraidīs, nesapratīs, kritizēs, ka tu būsi sliktāka par citām. Esmu par šo tēmu runājusi ar daudziem cilvēkiem, kas regulāri sporto. Un zinu, ka viņu ceļš uz regulārām fiziskām aktivitātēm ir bijis līdzīgs. Fiziskās aktivitātes dod kolosālu spēka un enerģijas devu, un daudzas pašas par sevi brīnās: kā tad tā – es atnācu uz sporta klubu nogurusi, noraizējusies, dusmīga. Paiet pāris stundas, un viss ir aizmirsies, uz paskaties citādi un jūti, ka tas kreņķis vairs nav tik liels, esi kaut kam atradusi risinājumu, esi nomierinājusies un žirgta.

Ko tur citu teikt – jāmet malā savi nevaru, negribu un nedarīšu! Tikai pirms iešanas noteikti jāatrod tieši savs sporta klubs – jāievāc rekomendācijas, jāaiziet izlūkos, jāpajautā, ko izvēlēties. Tikai tad jau pēc pirmās nodarbības neatmetīsi ar roku. Ja sieviete ilgi domās sākt sportot, aizies uz sporta klubu, bet viņai tur neiepatiksies, otrreiz to izdarīt būs daudz grūtāk. Bet sportot var arī vienatnē – kaut vai uzvelc dziļāk uz acīm cepuri, uzliec saulesbrilles un skrien! Galvenais – kusties!

 

Kādas ir Tavas dzīves mācības saistībā ar veselību?

Ir man viena mācība, ko esmu guvusi pati no savas pieredzes. Agrā jaunībā man ļoti gribējās būt tievai. Ar sevis mocīšanu un badošanos pusgada laikā zaudēju 30 kilogramus. Būdama gandrīz 180 centimetrus gara, svēru 54 kilogramus! Ko es ieguvu? Sabojāju savu veselību tik ļoti, ka vēl ilgi nevarēju atgūties. Tādēļ visām, kas vēlas zaudēt kilogramus, silti iesaku: meitenes, konsultējieties ar speciālistiem! Neizdomājiet pašas kaut kādu mistisku ideālo svaru, kurš jāsasniedz. Sevi ir jāiemīl jau pirms tievēšanas. Jāiemīl tādu, kāda esi, un tikai tad var sākt sevi pārveidot, sabalansējot tauku un muskuļu proporcijas. Nedrīkst izdomāt, ka tev gribas svērt vēl, vēl un vēl mazāk! Tā var iekrist grūti kontrolējamā azartā. Uz ziniet, kāds būs rezultāts? Tu vari palikt tieva, bet būsi viena. Un visu mūžu.

 

Ko Tu ikvienai sievietei iesaki izdarīt vēl šogad?

Atrast sevi un mīlēt sevi. Nevajag vienatnē stāvēt pie spoguļa un sevi kritizēt. Tā vietā ir vērts paskatīties uz citām sievietēm un beidzot, beidzot novērtēt pašai sevi. Tā nav, ka tu esi neglītākā, apaļākā un tā tālāk. Paskaties apkārt – mums katrai ir kāds pluss un kāds mīnuss, neviena nav ideāla. Bet mums katrai ir kāda odziņa, kura ik uz soļa pierāda: arī tu esi visskaistākā!