Par vieglumu

Ar Evitu Zālīti, operdziedātāju un 4 bērnu māti satikāmies brīdī, kad viņas aktuālais projekts, kā viņa pati to izteiksmīgi prezentēja, bija at-pū-ta. Evitai priekšā bija skaists, brīvs mēnesis, ko pavadīt ar saviem bērniem un dzīves draugu. Jūra, lauki un svētceļojums- šīs trīs lietas ir Evitas atslēga uz mieru, saliedētību un piepildījumu.

Nebaidīšos šo vārdu spēku un apgalvošu, ka Evita ir lielas enerģijas cilvēks. Viņas vārds saistās ne tikai ar operu, bet arī ar dažādām sabiedriskām aktivitātēm un labdarību. Evita ir no tām sievietēm, kuras personība, kas sevī ietver tik daudzas rakstura un rīcības šķautnes, ir atradusi veidu kā harmonizēt. Tā neatstāj novārtā vai neizceļ virspusē tikai vienu no savām daļām, pienākumiem vai kaislībām, un tautā mēs sliektos viņu iecelt paraugsievietes godā. Tomēr visām mums ir vienādas izejas pozīcijas, un arī Evita uzsver, ka mieru iegūt un noturēt – tas ir darbs ar sevi.

„Mieru es atgūstu dabā. Tā patiešām reāli sakārto. Galvenais ir jābūt vērīgam tās likumsakarībās, jo tur jau viss ir sakārtots. Lai dzirdētu- vajag apstāties, pavērot ūdeni, putnus. Tad ir tā brīvi.”

 

Bet kā noturēt to prieku un kā viņu atgūt? Ir taču noteikti arī pašai bijuši brīži, kad prieka vairs nav?

Nē, nu, nevis brīži, bet ir pilnīgi konkrēti bijuši posmi, kad liekas, ka galvu nevar pacelt uz augšu. Bet tas ir tikai un vienīgi attieksmes jautājums. Ziedonim ir tas projekts „Viegli”- tas tik daudz ko pasaka! Vajag pieiet lietām viegli, ar vieglumu. Es pati mēdzu ieiet tādos grūtuma periodos, bet jāvirza tā doma ir uz viegluma pusi. Un viss arī mainās. Vajag sevi disciplinēt domāt, ka tas ir viegli. Es pati sev patīku, kad daru lietas bez nevajadzīga sloga. Protams, ir lietas, kas ir sarežģītas, kas prasa piepūli, bet viņas jau nekļūst vieglākas tikai tādēļ, ka Tu sevī apzinies viņu sarežģītību. Viņas kļūst vieglākas tajā brīdi, kad tu par viņām domā viegli. Es domāju, tā visas mātes Terēzes lietas, visas lielās lietas pasaulē noteikti ir notikušas ar to vieglumu. Piemēram, mums laukos ir kaimiņi, viņiem ir seši savējie un pieci pieņemtie bērni. Smaids līdz ausīm, nekad neesmu viņus redzējusi nolaistām galvām, bet skaidrs, ka viņiem nav visu laiku viegli. Man liekas, ka to vieglumu var uztrenēt, un viņš arī ir jātrenē.

 

Kā notiek viegluma trenēšana?

Maziem solīšiem. Iedomājies- dienas beigas, bērni tūlīt nāks mājās, un es jau sāku sevi uzskaņot kā instrumentu uz noteikto skanējumu. Viņi tūlīt pārnāks, mēs paēdīsim, tad mums būs jāsēžas pie mācībām, jābrauc uz pulciņiem, tad atkal jāmācās. Nu kā tā var katru dienu? Bet galvā ieslēdzas sarkanā spuldzīte, tu pieķer sevi pie domas, ka sāc lietas sarežģīt un tajā brīdī sāc visu risināt ar maziem solīšiem. Jādomā, ka man nevajag visu pacelt uzreiz, sākšu pa maziņam, ar vienu mazu solīti. Nevis jādomā perspektīvā, cik daudz man ir jāizdara, bet tieši šajā mirklī- ko es darīšu tagad. Iedomājies, ka Tev ir jānones no 5. stāva gulta- kā es viņu tagad nesīšu, viņa taču smaga, vai viņa vispār izlīdīs pa durvīm? Bet es nevis celšu visu lielo gultu, bet sākšu ar segām, spilveniem, tad matraci, tad sadalīšu karkasu un visu, pa dēlīšiem, pa daļām, nonesīšu lejā. Un tā tas kļūst vieglāk. Tieši tā arī ar lietām jādara. Tajos mazajos solīšos ir tā lielā jēga. Esmu ievērojusi, ka dažādos dzīves posmos ir bijis, nevis lieliem lēcieniem mesties iekšā, mainīt pasauli un dzēst ugunsgrēkus, bet maziem solīšiem virzīties, darīt darbību pēc darbības. Un pēkšņi- tādi kalni nogāzti!

 

Ir vajadzīga liela pacietība, vai ne?

Bet kurš tad to nezina! Dievs mūs šeit uz zemes tā veido, ka liekas, viņam tur debesīs ir vajadzīgi vispacietīgākie cilvēki. Jo visa dzīve uz to ir vērsta, lai mēs kļūtu iecietīgi un pacietīgi. Tā ir tā lielā skola un bērni jau vispār ir viens vienīgs pacietības treniņš.

 

Kā vispār ir ar četriem bērniem?

Ar bērniem viss ir forši! Šobrīd mums, protams, kādas lietas, kur iezīmējas paaudžu problēmas, piemēram, lasīšana. Kādreiz viss bija ļoti vienkārši, mani draugi lasīja, es lasīju, bet skaidrs arī kāpēc- nebija tik daudz alternatīvu tam visam. Bet mani bērni, viņi vairs negrib tik daudz lasīt un līdz ar to viņiem arī nav vairs tik laba iztēle. Un man, visu to redzot, sāp. Es viņiem lasu priekšā, bet viņiem labāk patīk skatīties televizoru. Mums tagad ir jauns motivēšanas veids, smieklīgi, bet- 1ls par grāmatu. Vecākais bērns ir atsaucies uz to. Sākumā viņš to darīja tikai naudas dēļ, jo gribēja nopirkt planšetdatoru, bet nu jau viņam ir iepaticies. Bet mazie nepavelkas pat ne naudas dēļ.

 

Nevērtējat to kā progresīvu vecāku iezīmi, ja ļauj saviem bērniem izmantot modernās pasaules izklaides līdzekļus, skatīties televizoru, nevis lasīt grāmatas?

Nu, redzi, kas ir, jebkura bilde, kas tev jau ir radīta no cita cilvēka, tā nekad nebūs tava. Tā jau ir gatava cita cilvēka vīzija par kaut ko. Grāmatas lasot, mēs tomēr spējam kaut ko paši iztēloties. Tas ir, kā saka, ka dzīvē būs tik, cik paši spēsim uzburt. Laiki var būt dažādi, kādreiz būs grūtāk, dažas lietas būs jākompensē, bet viņiem jāsaprot, ka nevarēs visu dabūt par naudu. Jau bērnībā ir jāsaprot, ka tās skaistākās lietas, attiecības un prieks, tas viss ir nenopērkams. Man ļoti gribētos lai viņiem ir spēcīgāka iztēle. Bet tas tā ir visiem vecākiem, ka gribas tos bērnus veidot pēc sevis. Tomēr man kā vecākam ir svarīgi parādīt, iemācīt samērot prātu ar dvēseli. Vispār jau man ir ļoti grūti saprast, ka iespējams viņi būs racionālāki. Vispār šī paaudze ir daudz racionālāka, pragmatiskāka, jau no bērnības- viņi pārsvarā operē ar prātu. Bet būtu jāparāda tā dzīves kalkulācija, ka ir jāgrozās, ir jālīdzsvaro. Man jau arī pašai ir izaicinājums samērot prātu ar dvēseli, nav nemaz tik viegli būt par piemēru. Pilnas grāmatas ir sarakstītas, kādas tik tehnikas nav, lai rastu to līdzsvaru. Bet tas viss tādēļ, ka šobrīd dominē tas mežonīgais kapitālisms, kas drausmīgi noēd dvēseles dzīvi. Viņa vienkārši smok nost, bet viņai taču arī vajag. Un ar naudu to nepiepildīsi.

 

Kādā veidā Jūs mācat bērniem dvēseliskumu?

Pirmkārt, mana izvēle ir, ka viņi mācās Valdorfa skolā. Tur visa pedagoģija ir vērsta uz cilvēka izglītību, uz viņa būtību, patību. Un visa nodarbību struktūra ir pakļauta bērna vajadzībām, lai viņš augtu un veidotos tāds, kāds viņš ir. Sākumā mēs bijām parastajā skolā, bet vēlāk sapratu, ka es tomēr gribu to Valdorfa skolu. Visiem bērniem ir inidividualitāte, bet jautājums ir- vai mēs viņu balstam. Vai mēs balstam to, ka viņi katrs ir savādāks, ka mūsu bērni ir dažādāki vai mēs necenšamies visu laiku viņus salīdzināt. Jo tas ir baigais iekāriens kādreiz pateikt- redz kā brālis dara. Tādēļ skola strādā arī uz vecāku izglītošanu, jo mēs jau nenākam no Valdorfa skolas. Ja drosmīgi esam izvēlējušies, sapratuši, ka gribam savādāk, tad arī pašiem ir jāsāk mācīties no jauna.

 

Vai ir viegli pieņemt savādākas izglītības paņēmienus?

Tas ir tas sarežģītākais- uzticēties, ka tas strādās. Tur neliek atzīmes, nav burtnīcās līniju, bērni ilgi raksta ar zīmuli burtnīcās, kas ir daudz lielākas, nekā mums bija. Daudzas lietas ir pilnīgi pretējas tam, kā bija mums un kas mums likās pilnīgi pašsaprotamas. Piemēram, bērns pats zīmē vai nezīmē savā burtnīcā robežas. Pēc tā arī labi var redzēt, kurā punktā bērns atrodas. Viens to dara labprātīgi, bet cits nevar to robežu uzvilkt. Uzvelk mazu līniju pie pašas malas un aizmirst par viņu. Un ja viņam atgādina- paliek nikns.

 

Audzinot savus bērnus par radošām un atvērtām personībām, kas ir tās dzīves vērtības, ko gribat dot viņiem par pamatu?

Mēs daudz runājam, ka citādība nav netikums. Nabadzība nav netikums. Mēs ejam uz baznīcu, runājam par to, viņi uzdod jautājumus. Mēģinām viņiem skaidrot, ka viss nav melns un balts. Var būt dažādi-  melns var nebūt pilnīgi melns, balts var nebūt balts. Dažādos brīžos lietas ir savādākas.  Piemēram bailes. Man viens puika ir ļoti bailīgs un viņš kautrējās no tā.Es viņam saku- drīkst, baidīties ir atļauts! Viņš mēdz nokļūt muļķīgās situācijās, slēpjot to, ka viņam ir bail, bet es skaidroju- bailes kādreiz arī sargā, varbūt labi, ka ir bail. Viņš skatās uz brāli, kā viņš lec, un ,protams, ka viņam kauns, ka viņš tā nevar. Bet tāpēc mēs mācam to dažādības pieņemšanu, cieņu pret citādību. Nedrīkst jau bērnībā nospraust normas robežas. Disciplīna jā, baušļi jā, tās ir robežas, ko var atļauties, bet citādība ir jāpieņem bez robežām. Vēl viena būtiska lieta ir līdzjūtība, palīdzēšana. Mēs piedalāmies labdarības akcijās, jo jāsaprot, ka mēs visi uz pasaules esam kopā, mēs neesam vieni, lai vai kādas zirgu sacensības mums tas mežonīgais kapitālisms diktētu. Mēs visi esam saistīti, mēs visi esam viens. Ar laiku mēs to sapratīsim labāk, ka esam atbildīgi arī par otru, pat ja mēs viņu nepazīstam.

 

Vai kādreiz ir bijušas ieceres, cerības attiecībā uz bērniem, kādi viņi izaugs. Vai tās piepildās?

Ir bijušas vairākas kritiskas situācijas, kad es domāju- ārprāts, kas tur būs. Bet zini kā, ne viss, ko es domāju, ir pareizi un tam tā ir jābūt. Galvenais, lai tas cilvēks ir sirsnīgs, godīgs, vienā vārdā- krietns.  Tad tās pārējās izpausmes pakārtojas. Lai nav arī bērnam tukšās akas sindroms, ka viņam nekad nepietiek. Bet tā jau ir mana gudrība, kā viņam to akas dibenu piepildīt. Mīlestība, līdzjūtība, cilvēcība, tam tur ir jābūt. Tie ir tādi lieli vārdi, bet tas ir pamats. Pilnīgi vienalga, ko tie bērni darīs, kad izaugs. Lai viņi skatās un saprot, kas ir kas, ko tas maksā, vai viņiem patīk, vai nepatīk. Būtiska lieta ir arī tā, ka mēs esam kopā. Viņi māca mani, es viņus. Ir jāmācās un jāsēž tajā skolas solā, un arī man gadās nosēdēt vienā solā divus gadus. Tā ir, es ļoti bieži pieķeru sevi pie domas, ka ar kādu notikumu, ar savu reakciju, es tieku atsēdināta atpakaļ, lai padomātu- kā es daru, kā es runāju, ko es gribu panākt. Bērnu jau mums nepieder, kā tas ir zināms. Tas ir vienkārši fakts. Ir tikai jāpalīdz viņiem augt.

 

Vai gadās arī konflikti? Kā tiekat ar tiem galā?

Tā kā viņi ir četri, viņi nenormāli konkurē savā starpā. Visi konflikti tiek izlietoti viņu savstarpējiem kašķiem. Mana tā lielākā mācība ir nejaukties tur iekšā, nereaģēt un būt tikai fonā. Es esmu tāda, kas varētu lekt pa vidu visu laiku un viņus visu laiku šķirt un mācīt, bet tā rīkoties nedrīkst. Viņiem ir jāmācās tikt ar tam situācijām galā pašiem. Viņiem ir jāmācās risināt lietas. Protams, es arī kādreiz neizturu, bet es apzinos, ka tas ir pilnīgi bezjēdzīgi, tam vienkārši nav nekādas jēgas. Man ir grūti, ka man fonā visu laiku iet viena un tā pati dziesma, viena un tā pati mūzika, un nevar arī vienkārši tā paņemt un izslēgt, jāgaida, kad viņi paši to savu mūziku nomainīs.

 

Vai sanāk atvēlēt laiku tikai sev?

Tas nav vienkārši, bet, par laimi, mans dzīves biedrs ir tāds, kas ik pa laikam atgādina. Es taču arī esmu aka, kas nevienam nebūs vajadzīga pilnīgi sausa. Bērniem arī nav vajadzīga tukša māte. Nedrīkst pieļaut to iztukšošanu, taču ir gadījies būt tādos brīžos.

Par laimi mani piepilda mans darbs. Kad es dziedu, es atgūstu visu. Bērnu audzināšana arī uzpilda, bet ja bērni konkrēti ir bijuši tie, kas iztukšojuši, tad mūzika ir tā, kas palīdzēs pabarot dvēseli. Arī māksla, tēlotājmāksla, klausos citus mūziķus, kādreiz arī uz teātri aizeju. Esmu sapratusi, ka mēs esam nenormāli talantīga tauta. Un zini, lielākajos sūdos aug vissaldākās zemenes. Viss tas smagums, tās briesmas, kas ir bijušas, tas viss ir izveidojis dvēseli, darījis bagātu. Tā cena ir bijusi par augstu, bet visiem māksliniekiem- viņiem ir ko teikt.

 

Kādas ir Jūsu personīgās nākotnes ambīcijas, plāni?

Plāni ir, bet pagaidām laikam vēl nevajag skaļi teikt. Es gribu mācīties, gribu studēt.  Pagaidām vēl nē, bet nākamgad jau varētu uz to konkrētāk iet.

 

Ja jums būtu jānes pasaulē vēstījums, kāds tas būtu?

Mani dievs ir apdāvinājis ar tādu īpašību, ka man nav izteiktas privātīpašnieciskas robežas. Nekad nav bijušas problēmas atdot drēbes, dalīties mantām, arī piedošanu palūgt nekad nav bijis grūti. Mums ir vairāk jādalās. Es alkstu, lai bērni būtu stipri. Tā ir mūsu novājinātā valsts daļa. Tie bērni, kas aug bērnu namos, viņi tur nevar izveidoties par normāliem cilvēkiem. Nevar domāt kategorijās tavi, mani bērni. Mēs visi esam saistīti, nevienam nebūs labi, ja kādam citam būs slikti. To ir grūti izskaidrot, bet es zinu, ka tas tā ir. Es bez liekas domāšanas iesaistījos Baby Box projektā. Mēs nenosodīsim tās mātes, kas atstāj tos bērnus, jo ir skaidrs, ka tas ir bijis traģisks stāvoklis, ar ilgu pagātnes stāstu. Mēs kādreiz domājam, ko kādas lietas var mums dot, bet jādomā ir- ko mēs varam dot? Kādu starta punktu mēs varam piedāvāt?

 

Ar Evitu Zālīti sarunājās Kristīne Zamurajeva