Sievišķīgums nav apģērbā, bet sajūtās

Valmieras teātra aktrise Ilzes Lieckalniņa atzīstas: viņa ir ļoti dažāda un mainīga. Tik pilna kontrastiem kā kaktuss, kas starp saviem brīdinošo adatu pīķiem spēj atkal un atkal nemanāmi izplaucēt apbrīnojami krāšņu ziedu. Tādu ziedu, kādu prot radīt tikai sieviete: apbrīnot drīkst, bet pieskarties – ne vienmēr.

 

 

Kļūt par aktrisi bija Tavs sapnis kopš skolas gadiem. Kas un kam ir jādara, lai sapņi piepildītos?

 

Sapņi piepildās tiem, kas strādā. Nezinu, kā citiem, bet man nelīdz tikai pozitīvā domāšana vai mērķu rakstīšana uz lapiņām. Ja kaut ko varētu panākt tikai ar domāšanu, bet bez darīšanas, tad daudzi no mums (un arī es) sen būtu miljonāri. Protams, var plānot un sapņot, bet bez cītīga darba vienalga nekas neizdosies. Pavērojiet visapkārt: kam tad izdodas sasniegt mērķus? Mērķtiecīgajiem cilvēkiem, vai ne? Tiem, kas zina, ko grib, kas darbojas un neatlaidīgi strādā.

 

 

Katrai profesijai ir sava virtuves puse. Kas būtu jāizdara meitenei, kura sapņo kļūt par aktrisi, lai viņa pārliecinātos, vai tiešām izprot profesijas būtību?

Tie, kas patiešām grib kļūt par aktieriem, to arī izdara. Ja šī doma ir nopietna un pārdomāta, tad nelīdzēs ne tuvinieku atrunāšana, ne citi šķēršļi. Atceros, kā mums studiju sākumā teica: tas būs kā maratons – uzvarēs tikai izturīgākie. Un tā arī ir – skatuve ir tik nežēlīga, ka katram jāatrod pašam savs ceļš finiša sasniegšanai. Var skriet, nogāžot citus, var skriet viltīgi un ātri, var skriet vispār kaut kā pilnīgi citādi, atrodot sev piemērotāko paņēmienu.

Katrā ziņā tiem, kas vēlas kļūt aktieri, jāzina, ka tas patiešām nav viegli. Kad vasarā zied rožu dārzs, ikviens garāmgājējs var skatīties un priecāties – kādas krāsas, kā smaržo. Vai kāds tobrīd aiz ziediem pamana arī ērkšķus? Cik tur roku saplēsts! Tāpat ir ar aktiera profesiju.

 

Aktiera darbs nemitīgi prasa būt kādam citam: spēlēt, ka mīli; spēlēt, ka esi ļauna; spēlēt, ka smejies. Droši vien aktieriem iemāca profesionālo prasmi nolikt malā lomu un atkal būt pašam. Kāda esi Tu pati?

Ai, to nemaz nav tik viegli pateikt. Esmu ļoti, ļoti dažāda. Esmu garastāvokļa un emociju cilvēks, un mana noskaņa var mainīties neaptverami ātri. Maniem līdzcilvēkiem ar to jāsadzīvo, un pieņemu, kas tas ne vienmēr ir viegli.

Vēl varu pateikt, ka esmu ļoti godīga un gaidu, ka tādi būs arī visi citi. Esmu gatava vienmēr aktīvi un atklāti cīnīties par taisnību. Man ir savi principi par lietu kārtību, un man ir grūti pieņemt, ja kāds tos pārkāpj. Tad es varu brīnīties: nu, kā tā var – tās taču tik pašsaprotamas lietas! Laikam gan vajadzētu vairāk mācīties, ka arī citiem ir sava vērtību sistēma, un tā ne vienmēr saskan ar manējo…

 

Iedomāsimies: kādai aktrisei izrādē jāspēlē Ilze Lieckalniņa. Kā viņai būtu jāizspēlē prieks, skumjas un dusmas, lai skatītāji skaidri redzētu – jā, tā ir Ilze!

O, neapskaužu to aktrisi, kam vajadzētu mani nospēlēt. Jo sava loma pilnībā jāizprot, un ar ārējām izpausmēm vien nepietiek. Nevaru pateikt, ka prieks noteikti būtu jāparāda, līksmi lēkājot vai skaļi un jūsmīgi sitot plaukstas. Prieks man var izpausties dažādi. Var būt pat tā: jo lielāks prieks, jo ilgāks klusums. Var taču cilvēks sajusties tik laimīgs, ka jābūt klusu, klusu, lai laime neizgaistu – nav tur vietas ne lēkāšanai, ne spiegšanai… Vai ne? Parādīt mani dusmās būtu tikpat sarežģīti. Jā, ir gadījies dusmās saplēst arī kādu trauku, bet pateikt un parādīt, ka tā dusmojos vienmēr: tas būtu pārāk vienkāršoti un neizskatītos pēc manis. Tas būtu grūts darbs aktrisei – nospēlēt Ilzi.

 

 Ko Tu ielās pamani vairāk – skaistas sievietes vai skaistus vīriešus?

Es pamanu cilvēkus vispār, nešķirojot: vīrietis, sieviete, vīrietis, sieviete. Un kur nu vēl – skaists vai nē. Mani pēc varētu paiet garām vesela skaistuļu armija, un man neinteresētu neviens no šiem Keniem. Tā vietā pamanu interesantus cilvēkus. Tādus, kas piesaista nevis ar spožu skaistumu, bet ar savdabīgu pievilcību. Tie ir cilvēki, kurus gribas nofotografēt ar acīm un paturēt atmiņā. Man bieži ir sajūta: kāds neparasts cilvēks! Tad nodomāju, ka mums noteikti būtu, par ko ilgi un interesanti runāt. Bet mēs paejam viens otram garām un pat neapstājamies…

 

Kādā apģērbā Tu jūties vissievišķīgāk?

Man apģērbs sievišķības sajūtu nerada. Ja jūtos sievišķīga, tad tāda esmu arī treniņbiksēs, bet ja todien jūtos slikti, tad greznākā kleita manī neradīs sievišķīgas laimes sajūtu. Ne jau apģērbā ir sajūtas, sajūtas ir mūsos pašās.

Man nav viena ģērbšanās stila. Ikdienā nēsāju džinsus. Tad kādā brīdī pieķeru sevi pie domas: ei, vajadzētu taču apvilkt svārkus! Nākamajā rītā atveru skapi un nevaru izšķirties, kurus svārkus vilkt – šos, tos vai tos. Galu galā atkal izšķiros par džinsiem, uzrauju un skrienu, un svārki tā arī paliek skapī. Bet nevaru teikt, ka tāpēc nejūtos sievišķīgi.

 

Katrai sievietei vajagot savu zobārstu, frizieri un ginekologu. Esi ceļā uz šo komplektu vai jau tas gatavs? Kāds ir bijis šis ceļš?

Visa komplekta man diemžēl nav, bet saprotu, kāda tā ir vērtība. Esmu atradusi sev zobārstu un ginekologu. Tādēļ spēju salīdzināt, kā ir tad, ja pie ārsta jāiet, bet jūti, cik lielu stresu tas rada. Atceros, kāda savulaik bija sajūta, ejot pie zobārsta: jā, zini, ka speciālists ir labs, zini, ka vajag aiziet un salabot zobu. Zini arī, ka nekas TĀDS tas nav, bet tai pat laikā uztraucies, streso un domā, cik būtu labi, ka nebūtu jāiet. Un tieši tāpat ar ginekologu… Toties tad, kad ir atrasts savs speciālists, sajūtas ir pilnīgi citas: baiļu nav, stresa nav, un pie ārsta dodies droši un mierīgi. Fantastiska, pat neizstāstāma sajūta!

Kā atrast savus speciālistus? Jāmeklē, cītīgi jāmeklē, un neviens ieteikums nelīdzēs. Jo tas, ārsts ir vai nav labs speciālists, ir tikai viens priekšnoteikums no vairākiem. Vēl svarīgāka par sertifikātiem ir spēja savstarpēji saprasties ar pacientu. Tāpat kā ārsti ir dažādi, arī pacienti ir dažādi. Satikties īstajiem – tā ir liela veiksme. Ginekologs, starp citu, atrada mani, nevis es viņu.

Jā, bet frizieri gan sev nespēju atrast. Savulaik, mācīdamās Liepājā, biju pavisam nejauši ieskrējusi kādā frizētavā, kur man frizieris-čalis nu TIK labi nogrieza matus, ka pati brīnījos. Diemžēl pēc tam šo frizieri vairs neatradu, un pat nezinu, kā viņu sauc. Tā nu arvien esmu friziera meklējumos. Protams, darba gaitā matus darba friziere sakārto atbilstoši lomai, bet gribas jau arī ārpus darba – kaut ko savu, kaut ko, kas nu TĀ patiktu…

  

Ja Tev būtu jāspēlē izrādē, kur ir tikai puķu un koku lomas. Kuru lomu Tu izvēlētos  un kāpēc?

Aktrise, kurai ļauts izvēlēties lomu, ir nonākusi ārkārtīgi priviliģētā stāvoklī. Katrā ziņā man būtu interesanti spēlēt jebkuru augu vai puķi – spēlēt pieneni, spēlēt egli. Man ļoti, ļoti patīk daba un puķes tajā. Tā kā esmu galējību cilvēks, tad tīkamākās puķes man ir narcises pavasarī un mārtiņrozes rudenī. Bet skaists, protams, ir pilnīgi viss, kas zied laikā no narcisēm līdz mārtiņrozēm. Kad vasarā ieeju pļavā, par puķu skaistuma pārbagātību varu priecāties un brīnīties reizē. Un patīk man arī koki ziemā. Lapu nav, bet tajos glabājas milzīgs spēks – kad pienāk pavasaris, koki ar savu ilgi glabāto spēku no katra pumpura izplaucē lapas.

Un tomēr – ja man vajadzētu izvēlēties tikai vienu augu, ko nospēlēt kā lomu, es izvēlētos būt kaktuss. Jo kaktuss noteikti ir personība. Tāds adatains un ass, ka grūti pieskarties – tik ļoti tas sevi sargā. Un tad, kad kaktusam labpatīk, tas izauklē maigu, trauslu pumpuru, kas pārvēršas skaistā, skaistā, smalkā ziedā. Bet tikt klāt šim ziedam un pasmaržot to ir grūti, jo asās adatas joprojām turpina sargāt…