Vecāku vēlmes var būt dažādas, bet ne viss iznāks tā, kā mēs esam izdomājušI

Andris Purviņš ir viens no zinošākajiem tējas pazinējiem Latvijā, kā arī iepirkumu un kvalitātes vadītājs tējas uzņēmumā „Apsara”. Tomēr nozīmīgākā Andra nodarbošanās ir triju meitiņu audzināšana.

Andra meitas, topošās sievietes, ir katra pilnīgi citādāka, ar savu unikālo dzīves redzējumu, interesēm un izpausmēm. Gribētos domāt, ka vīrietis, kas dzīvo ģimenē starp četrām sievietēm, automātiski tiek iecelts sieviešu antropoloģijas eksperta godā, tomēr nav tas viss nemaz tik vienkārši.

 

Andris: „Protams, audzinot trīs meitas, atkrīt daudzas lietas, kas parādītos tajā brīdi, ja būtu 3 dēli. Visa sadzīve būtu krietni citādāka, tomēr man mājās ir trīs mazas un viena pieaugusi meitene, un es pielāgojos tiem apstākļiem, kādi viņi ir. Neteiksim, ka viņām visām ir vienādas intereses, bet tās tomēr nav arī īpaši pretrunīgas. Katra mana meitene, protams, ir pilnīgi atšķirīga gan izskatā, gan raksturā. Tā nav, ka pirmajai meitai seko divas līdzīgas māsas, kurām varētu pielietot to pašu audzināšanas metodi, vai automātiski varētu zināt, kā meitenes rīkosies un kas viņām patiks.”

 

Kā jūs jūtaties kā vīrietis, kura rokās ir trīs jaunas meitenes, kas jāizaudzina par sievietēm? Vai esat domājis, ko gribētu savām meitām iemācīt?

Galvenais, ko visi grib – lai bērni būtu patstāvīgi un spriestspējīgi. Nevis caur manu redzējumu pieņemt lietas, „štampus”, šablonus un stereotipus, bet, lai viņas pašas mācētu spriest par lietām, kas notiek apkārt, lai pieņemtu pašas savus lēmumus un atklātu savas patiesības. Lai viņām būtu mugurkauls un savs viedoklis, nerunājot nemaz par to, ka viņām jābūt daudzpusīgi attīstītām. Gan mūzika, gan deja, gan sports, gan valodas- tāda izglītotība nāk ar laiku, bet no pašiem bērnības gadiem mēs cenšamies, lai meitenes ar kaut ko nodarbotos, un, lai, sākot skolas gaitas, bērnam būtu bijusi kāda pieredze ārpus mājas. Lai meitenes saprot un neaizmirst, ka viņu iekšējam cilvēkam nekad nebūtu jāpakļaujas citu spiedienam, tam ir jābūt pastāvīgam un ilglaicīgam. Mēs, vecāki, to veicinām ar to, ka nedodam savām meitām gatavas patiesības. Es varu uz lietām ievirzīt un rādīt, un tad ļaut pašām izdomāt- tā ir vai nav, vai tas šķiet patiesi vai nē. Vecākajai meitai jau ir izveidojies ļoti labs redzējums, un tas ir mūsu kopējais nopelns, ka viņa tā veidojas.

 

Kā ir ar mūžīgo jautājumu par savām gaidībām un cerībām par to, kāds bērns izaugs un par kādu cilvēku izveidosies? Vai ir viegli pieņemt viņa paša gājumu, vai arī bērni veidojas tādi, kādus bijāt iztēlojušies?

Meitenes vēl ir pārāk mazas un ir grūti spriest. Mēs cerējām, ka vecākā meita varētu būt muzikāla. Dziedājām viņai, likām mūziku, un gan dārziņā, gan tagad skolā ir pierādījies, ka viņa patiešām ir muzikāli spējīga, un viņai ir dotības. Mums bija klusas cerības un tās ir piepildījušās. Mēs paši neesam muzikāli, tāpēc ir prieks, ka viņa ir talantīga. Bet ir skaidrs, ja viņa negribētu, mēs viņai to nespiestu. Pirmkārt, to nemaz nevar uzspiest, ja, piemēram, bērnam nav dotību. Ja nesanāk, ja nepatīk, tad tur neko nevar padarīt. Labi ir tas, ka vecākajai meitai patīk arī sports. Domāju, ja bērns spēlē mūzikas instrumentu un paralēli arī peld, tas ir labs ieguldījums personības veidošanā.

Vidējai meitai, piemēram, patīk dejot. Viņa ļoti labprāt iet baleta skolā, ir lokana. Jaunākajai vēl īsti nevaram saprast interešu virzienu, un viņa vēl pēta, kas pasaulē notiek. Mēs, kā vecāki, saviem bērniem varam radīt tikai priekšnoteikumus, pamatus vispusīgai izglītībai, un varam cerēt, ka tas, ko viņas iemācās, ko viņas redz, radīs viņām vēlmi būt skaistām, graciozām, labākajām tajā, ko dara. To visu, protams, rādīs laiks. Vecāku vēlmes var būt dažādas, bet ne viss iznāks tā, kā mēs esam izdomājuši. Mēs vērojam, kādas mūsu meitas ir, un tad piedāvājam to, kas viņām varētu likties interesants.

 

Kā ģimenē tagad ir iekārtojies, vai vienīgais vīrietis ģimenē ir kļuvis par noteicēju, vai tomēr tētis ir tas, no kura varēs kaut ko izlūgties?

Ir dažādas situācijas, kad sauc tikai tēti vai sauc tikai mammu. Es nezinu, kurā brīdī konkrēti un kā viņas to izdomā, bet viņas ir trīs dažādas meitenes, dažādos vecumos, katrai ir citādākas aktualitātes un paņēmieni. Dabūt atļauju, „izdīkt” kaut ko, samīļoties vai parunāt- katrai ir savs ceļš, kā to visu panākt. Es cenšos, lai prasības un iegribas tiktu pildītas ar pamatojumu. Tā saucamais pātagas- burkāna efekts. Lai dabūtu to, ko vēlas, ir jāizpilda arī savi pienākumi. Šobrīd viņām ir ieradums manus lūgumus atlikt vairākas reizes, bet savas lietas pieprasīt uzreiz. Mans uzdevums ir noturēt disciplīnu. Tas, protams, nav viegli, jo arī pašam jābūt disciplinētam.

 

Vai vīrietim ir jāpakļaujas sievietes kaprīzēm?

Jā, ir. It sevišķi tādām, kuras ir saprotamas kaprīzes. Tas ir pat ļoti svarīgi, jo tā ir daļa no lutināšanas. Bet nevis uzpirkšana, bet vienkārši palutināt, lai ir skaisti, jauki un mīļi, un ir brīnišķīgi, ja tā var ikdienā izdarīt, cik nu bieži tas sanāk. Savā ģimenē redzu, ka lutināšana ir arī ļoti atkarīga no vecuma. Mazās meitenes, neteiksim, ka nenovērtē, bet viņas var sākt to uztvert kā normu. Redz, šodien nav- slikti, ja rīt nav trīs reizes vairāk- vēl sliktāk. Bet, ja iespēja ir, tad vajag pakļauties, vajag lutināt.

 

Bet vai ir kādas kaprīzes vai izdarības, ko jūs gribētu savām meitām iemācīt dzīvē nedarīt, uztverot to par sliktu, ne īpaši gudras sievietes stilu?

Gudrība no neattapības atšķiras tikai ar to, ka gudru sieviešu kaprīzes un viltības neviens pat īsti nepamana.

 

Kas jūsuprāt vispār ir sievišķība? Tajā brīdī, kad audzināt savas meitenes, kas ir tās lietas, ko gribat viņās ielikt?

(Ilgi domā)

Vai gaumes izjūta ir sievišķība? Ja tas ir iespējams, tad kaut kādā mērā es to gribu savās meitās. Vai, piemēram, humora izjūta- tas ir kaut kas, ko nevar ielikt cilvēkā, tā arī nav tīra sievišķība, bet tas ir kaut kas, kas man patīk, jo tas kaut ko liecina par sievieti.

 

Vai, skatoties uz savām meitiņām, domājat, ka viņas kādreiz būs sievietes, mātes?

Nē, es nevaru to iedomāties. Šī brīža stadijā es esmu tik ļoti piesaistīts tagadnei, ka nākotni redzu varbūt 2, 3 gadus uz priekšu, bet ne tālāk. Es nezinu, ko viņas katra varētu darīt vai nedarīt. Pēc tā, kā viņas pašreiz uzvedās, man nav absolūti nekādas skaidrība par to, kādas viņas varētu izaugt. Interesanti būs tad, kad meitas sāks iet uz randiņiem. Es noteikti negribētu būt stereotipu tēvs, kas kliedz, sit durvis un lamājās uz meitas kavalieriem, bet es nevaru galvot, ka tāds nebūšu, kad laiks būs pienācis.

 

Vai jūs domājat par to, ka jūsu tēls, jūsu uzvedība ģimenē veido meitu prātos vīrieša etalonu? Kādu jūs to gribētu radīt?

Es esmu par to domājis. Pirmkārt, es gribētu, lai vīrietim varētu uzticēties. Lai nebūtu jāmelo. Par pārējo… esmu par to domājis, un es nezinu vai esmu labs etalons, bet piemērs es viņām tik vai tā esmu tāds, kāds esmu. Man gan liekas, ka jaunākās meitas vēl ir pārāk mazas, lai visu atcerētos. Es pats no savas bērnības neko pārāk daudz neatceros. Iespējams, tas laiks, kad viņas sāks visu notiekošo aktīvi uzsūkt, vēl ir priekšā. Šis vēl ir tikai pats sākums.

 

Bet vai gatavojaties tam brīdim?

Galvenais, lai manī pašā nekas kardināli nemainās līdz tam brīdim. Cik nav dzirdēts- bija foršs tētis, bet tad, kad meitas sāka iet uz randiņiem, kļuva pilnīgi citādāks. Ne tikai tētis, protams, vispār vecāki, lai nemainās, kad bērni pieaug. Tad vairs nevar runāt ne par kādu modeli saviem bērniem. Man laikam ir vienkārši bail priekšlaicīgi mentāli novecot.

 

Kādas ir sajūtas skatoties uz savu bērnu darbību kā vecāku refleksiju?

Man ir liels prieks skatīties, ka mani bērni pārspēj mani kaut kādā jomā. Piemēram, vidējās meitas balets- viņiem ir nopietnas izrādes, noslēguma skates VEF kultūras pilī uz lielās skatuves. Es tik lielā pasākumā nekad neesmu piedalījies, tāpēc ir liels lepnums un gandarījums, kad redzi savu bērnu. Kad skatos, kā vecākā meita spēlē mūzikas instrumentu, ir apbrīns un lepnums. Reiz viņa pilnīgi brīvprātīgi bija uzrakstījusi fantastisku stāstiņu. Lasu un brīnos, ka trešajā klasē tas mazais cilvēciņš ir uzrakstījis stāstu ar tik oriģinālām domām, kādas man nebija pat devītajā klasē.

 

Cik svarīgi ir runāt ar saviem bērniem?

Tas vienkārši ikdienā notiek, pie tā netiek īpaši piedomāts. Ir jāuztur ar bērniem saruna. Pārrunājamās tēmas ir tik dažādas- gan par dienas notikumiem, gan par tādiem jautājumiem, kas meitenēm pēkšņi rodas gan par Dievu, par nāvi, par valstu valdībām. Runājam par visu, kas tajā brīdī ienāk prātā. Vienīgi līdz galam vēl neesam pārrunājuši bērnu rašanās tēmu. Jāatrod tā labā „Zīlīte”, jāizskaidro ar tās palīdzību. Ir jau, protams, arī tādi vecāki, kas negrib par kaut ko runāt ar saviem bērniem, bet, ja man nāk un prasa, es cenšos izskaidrot, kā vien varu. Par dažādām lietām runājot, es negribu stāstīt blēņas, es gribu izstāstīt visu, kā patiešām ir. Tāpēc pagaidām es izvairos runāt, piemēram, par to, kā gaļa nonāk uz ēdamgaldam. Kamēr mēs paši to ēdam, tikmēr vēl negribu to stāstīt, kaut arī jautājumi ir bijuši vairākkārtīgi, un cilvēka nelietības un pasaules resursu izšķiešanas tēmu mēs esam aprunājuši no visām pusēm. Bet kopumā nekādu tabu tēmu mums nav. Jo vairāk jautājumu, jo labāk.