Ko mēs zinām par olnīcu vēzi?

Vēsture

Zinātniski olnīcu vēzis ir zināms vairāk nekā 150 gadus, šajā laikā  saslimstība no tā nav mainījusies, bet mirstība ir samazinājusies, pateicoties detalizēti izstrādātajiem medikamentiem un terapijas metodēm¹. Latvijā ik gadu olnīcu vēzi atklāj vidēji 250 – 300 sievietēm, no tām aptuveni 40 pacientēm ir pozitīva BRCA gēna mutācija. Šajā gadījumā ļoti efektīvi darbojas PARP inhibitorus saturoši medikamenti, kas ļauj pilnībā apturēt slimības attīstību pat uz vairākiem gadiem.

Vēstures aspektā, lūkojoties uz šīs slimības izzināšanu, ir zināms, ka 1809. gadā tika fiksēts pirmais olnīcu audzēja izņemšanas gadījums, kurš medicīnas vēsturē ieņem svarīgu lomu, tāpēc, ka šī audzēja lielums bija sasniedzis 22 mārciņas³. Pēc vairāk nekā 60 gadiem zinātnieki uzsāka rūpīgu šīs slimības pētīšanu, un tāpēc 1873. gadā E.Peaslee secināja, ka olnīcu vēzis ir jāklasificē pēc audzēja lieluma un rakstura – cistiskajos un cietajos audzējos². 

1961. gadā šī klasifikācija tika aizstāta ar olnīcu centrisko histopatoloģisko modeli, ko ierosināja Starptautiskās Ginekoloģijas un Dzemdniecības federācijas Vēža komiteja (Cancer Committee of the International Federation of Gynecology and Obstetrics (FIGO)). Nepilnus 10 gadus vēlāk kā viena no ārstēšanas metodēm tika izmantoti medikamenti – melfalāms, bet tā atbildes reakcija bija ļoti niecīga, līdz ar to panākumi netika gūti. 

3 gadu laikā, no Apvienotās Karalistes tika ziņots par jaunas medikamentu grupas izstrādi, kuras priekšgalā ir cisplatīns, tas ļāvis attīstīties ķīmijterapijai⁵. 

Un teju pēc gada, 1971. gadā, Pasaules Veselības organizācija izdeva savu klasifikāciju, kurā skaidri bija datētas grupas, kādās ir jāiedala olnīcu audzēji – serozās cistas, mucinozās cistas, endometrija audzēji,  mezonefros audzēji, karcinomas un neklasificētas karcinomas². 

Pirmās ziņas par to, ka ir panākts progress olnīcu vēža diagnostikā un ārstēšanā, tika saņemtas 1983.gadā. Ārstēšanā tika izmantota ķīmijterapija un ķirurģiskā terapija⁴. PVO, pievienojot papildus grupas un mainot atsevišķus nosaukumus, modificēja pašu veidoto klasifikāciju 1999. gadā.  Pēdējo 30 gadu laikā esošie panākumi olnīcu vēža skrīningā, diagnostikā un ārstēšanā liecina, ka esošās metodes ir veicinājušas progresu cīņā ar šo slimību³. 2000 – 2005. gadā PVO, balstoties uz iepriekš izveidoto klasifikāciju, izveidoja jaunu, kuras pamatā bija I un II tipa audzēji, kas atbilst audzēja izcelsmes ceļiem, bet bez specifiskas histopatoloģijas. 

Nozīmīgākie faktori

Balstoties uz izveidotajām klasifikācijām tiek noteikta arī ārstēšana, no kuras ir atkarīga pacientes veselība. Lai izvēlētos pacientam piemērotāko ārstēšanas taktiku, tiek ņemti vērā vairāki audzēju (histoloģija, audzēja stadija) un pacientu raksturojošie faktori: 

• vecums,
• reproduktīvā anamnēze, 
• menopauzes statuss, 
• ģimenes anamnēze, 
• citas saslimšanas, 
• lietotie medikamenti, 
• vispārējais veselības stāvoklis, 
• klīnisko un laboratorisko izmeklējumu rezultāti. 

Ja audzējs ir FIGO I un IIA stadijā, tad terapijai tiek izmantota ķirurģiska operācija, kuras laikā tiek izoperēts audzējs un orgāni, ko tas ir skāris. Pēc operācijas I stadijas pacientēm ar papildus riska faktoriem tiek nozīmēta ķīmijterapija jeb adjuvantā ķīmijterapija, kas mazina audzēja progresijas un recidīva risku. 

Pacientēm ar FIGO IIB un IIC stadijas audzējs tiek atklāts III un IV stadijā, kad ir novērojama simptomātiska intraabdomināla audzēja izplatība. 

Tas nozīmē to, ka audzējs ir izplatījies pa vēdera dobumu uz skāris plašus audu apgabalus, tāpēc ir nepieciešama ķirurģiska operācija, kuras mērķis ir samazināt audzēja šūnu skaitu audos, un papildus izmantot ķīmijterapiju, kas iedarbojas uz atlikušajām audzēja šūnām. FIGO IV stadijas audzēju ārstēšanā tiek izmantota sākotnēja ķīmijterapija, kas nodrošina sekojošu audzēja masas samazināšanos, pēc tās tiek nozīmēta ķirurģiska operācija – maksimālai audzēja masas samazināšanai. Atsevišķos gadījumos tiek nozīmēta simptomātiska terapija⁶.

Papildus standartā nozīmētajai ķīmijterapijas shēmai atsevišķas pacientu grupas tiks informētas par mērķterapijas preparātu pievienošanas lietderību terapijas shēmai vai pēc pabeigtās ķīmijterapijas. Šobrīd olnīcu vēža pacientiem ir pieejami divu grupu preparāti: 

1) VEGF jeb vaskulārā endotēlija augšanas faktora inhibitori – šie medikamenti ir monoklonāla antiviela (rūpnieciski sagatavota olbaltumviela, kas tiek ievadīta intravenozi – sistēmu veidā), šo medikamentu darbības princips pamatojas uz spēju samazināt audzējā esošo asinsvadu daudzumu un jaunu asinsvadu augšanu. Audzēja šūnām tiek mazināta skābekļa un barības vielu piegāde, šūnas iet bojā;  

2) PARP inhibitori – piemēroti tikai īpaši atlasītai pacientu grupai (BRCA mutācijas pozitīvām, uz platīna preparātus saturošas ķīmijterapijas shēmas jūtīgām, ja panākta slimības stabilizācija vai remisija). Šie preparāti ir iekšķīgi lietojami, darbojas šūnās kodolu līmenī, izraisot audzēja šūnu bojāeju⁶.  Pateicoties medikamentiem, pacientu dzīvildze ir palielinājusies no 30 – 50 %, tomēr kopumā, sievietēm ar progresējošu audzēju, šis pieaugums ir krietni zemāks, vien 5% ( 20 – 25 %)¹. 

Prognozes

Olnīcu vēzim nav specifisku simptomu, tādēļ vairums pacientu ar olnīcu vēzi pie ārsta nonāk jau vēlīnā stadijā. Prognozētā dzīvildze ir zema: Eiropā 60% pacientu pēc slimības atklāšanas nomirst tuvāko piecu gadu laikā, 30% – pirmā gada laikā. Nozīmīgākais olnīcu vēža riska faktors ir olnīcu vēzis ģimenes anamnēzē, nereti šie gadījumi ir saistīti ar BRCA gēna mutāciju. 

Šī mutācija ir biežāk sastopama gados jaunāku pacientu vidū. 

Audzēji ar BRCA mutāciju ir jutīgi pret terapiju ar PARP inhibitoriem: olaparibu, niraparibu, rukaparibu. Pētījumos ir zinātniski pierādīta šīs medikamentu grupas spēja nozīmīgi palēnināt slimības progresiju. PARP inhibitoru terapijas maksimālais ilgums, ja to lieto kā pirmās līnijas medikamentu, ir divi gadi, taču tā efekts turpinās pat vairākus gadus pēc terapijas beigām. 2020. gada ESMO konferences laikā tika publicēti jaunākie pētījumu dati pacientēm ar pirmreizēji diagnosticētu primāru un progresējošu olnīcu vēzi un pierādītu BRCA mutāciju. Pētījuma ietvaros pacientes, kuras saņēma olapariba terapiju 1.līnijā, tika novērotas 5 gadu garumā. 

48% pētījuma dalībniecēm pat 5 gadus pēc terapijas beigām netika novērota slimības progresija. 

Šī pētījuma 3. fāze demonstrē slimības progresijas vai nāves riska samazinājumu par 70%, lietojot Olaparibumuzturošā terapijā pēc pilnīgas vai daļējas atbildes reakcijas uz 1. līnijas standarta platīnu saturošu ķīmijterapiju pacientēm ar nesen diagnosticētu progresējošu olnīcu vēzi ar pierādītām BRCA mutācijām⁹ .

Latvijā PARP inhibitoru terapija tiek saņemta tikai 2.līnijā, bet, kā augstāk minēts, ir pierādīts, ka vislielākais terapeitiskais efekts ir, saņemot medikamentu jau 1.līnijā, nevis ļaujot slimībai progresēt un uzsākt šo terapiju 2.līnijā. Bez tam, jau 1.līnijā saņemot ārstēšanu ar PARP inhibitoriem, būtiski samazinātos to pacientu skaitu, kurām būtu nepieciešams kompensēt medikamentu 2. līnijā. Tas nozīmē, ka tikai tām pacientēm, kuras jau šobrīd ir nokavējušas 1. līnijas terapiju un kvalificējas 2. līnijas terapijas kritērijiem, būtu jārod iespēja to saņemt 2. līnijā. 

Saskaņā ar Zāļu valsts aģentūrā (ZVA) pieejamo informāciju⁷ šobrīd Latvijā ir izvērtēta 2 PARP inhibitoru klīniskā un izmaksu efektivitāte olnīcu vēža pacientēm. Nacionālais Veselības dienests ir radis iespēju apmaksāt 2.līnijas terapiju ar PARP inhibitoru – Niraparibu, savukārt 1. līnijas terapija ar olaparibu netiek nodrošināta⁸.

VĀRDS SPECIĀLISTAM

Dr. med. Aija Geriņa-Bērziņa,

Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas klīnika

Olnīcu vēzis ir nespecifisks termins, ar ko apzīmē vēzi, kura izcelsmes vieta var būt olnīca, olvads vai vēderplēve. Tas ir samērā reti sastopams, agresīvs audzējs. Bieži to diagnosticē jau izplatītā stadijā, jo simptomi ir neskaidri un nespecifiski (piemēram, sāpes vēderā, nespēks, vēdera pūšanās), kā arī nav efektīvu skrīninga testu slimības noteikšanai agrīnā stadijā.

Slimības izplatība

Pasaulē olnīcu vēzis ir septītā biežākā ļaundabīgo audzēju diagnoze. Slimību, traumu un riska faktoru globālā sloga pētījumā (Global Burden of Diseases, Injuries, and Risk Factors Study) tika apkopots, ka 2016. gadā visā pasaulē bija apmēram 254 000 sieviešu ar olnīcu vēzi. Laikā no 1995.–2009. gadam olnīcu vēža diagnoze visā pasaulē tika noteikta 779 302 pacientēm. Dažādos ģeogrāfiskajos apgabalos olnīcu vēža sastopamība atšķiras, īpaši, ja salīdzina valstis ar augstu un zemu ienākumu līmeni. 

Augstāka saslimstība ir Ziemeļamerikā un Eiropā. 

Tiek lēsts, ka 2035. gadā olnīcu vēža sastopamība (pirmreizēji diagnosticētie gadījumi) nebūs būtiski mainījusies, salīdzinot ar 2014. gadā dokumentēto sastopamību. Jaunākās aplēses liecina, ka Eiropā un ASV tā izplatība ir no 1,3–5 %. Olnīcu vēža izplatība citos reģionos ir robežās no 2,9–11,3 %, taču dati par atsevišķiem reģioniem, piemēram, Āfriku, ir ierobežoti (Tuvajos un Vidējos Austrumos – 3,7–4,5 %; Āzijā – 2,9–7,45 %; Āfrikā – 3,4–11,3 %). Publikācijas liecina, ka Eiropā piecu gadu dzīvildzi pēc diagnozes noteikšanas sasniedz mazāk nekā 40% sieviešu (de Angelis R, et al., 2014). Vidēji tie ir 37,6 % (de Angelis R, et al., 2014).  

Latvijā ik gadu diagnosticē ap 300 pirmreizēju olnīcu vēža gadījumu. No tiem vairāk nekā 50 % jau ir III vai IV stadijā. 

Pirmā gada mirstība olnīcu audzēja pacientēm Latvijā sasniedz 30%, bet piecu gadu dzīvildzi pēc diagnozes noteikšanas sasniedz tikai ap 43% pacientu (Slimību profilakses un kontroles centrs, 2018).

Diagnostika 

Lai laicīgi atklātu olnīcu vēzi, sievietei noteikti jāiet pie ginekologa, jo, veicot ginekoloģisko izmeklēšanu, ginekoloģisko ultrasosnogrāfiju, var atklāt audzēju sākotnējā stadijā. Ja rodas aizdomas par olnīcu vēzi, sievietei veic asinsanalīzes, nosaka arī onkomarķierus (CEA, CA125, HE4), kas ir bioloģiski aktīvas vielas, kuras izstrādā organisms vai audzēja šūnas. Ja ir audzējs, to daudzums palielinās. Taču jāatceras, ka olnīcu audzēja marķieri ir tikai papildu informācija ārstam. Ir arī dažādas citas slimības, pie kurām onkomarķieru rādītāji var būt nedaudz paaugstināti. Piemēram, fizioloģiski Ca 125 palielinās grūtniecības laikā, pirms mēnešreizēm un pēc tām. Ja ir audzējs, Ca 125 pieaugums iespējams par vairākiem simtiem. 

Morfoloģiski olnīcu vēzi iedala trīs grupās – virsmas epitēlija, dzimumšūnu un specializēto stromas šūnu ļaundabīgajos audzējos. 

Aptuveni 90% gadījumu olnīcu ļaundabīgajiem audzējiem ir epiteliāla izcelsme, un terminu «olnīcu vēzis» parasti attiecina tieši uz epiteliālu ļaundabīgo audzēju olnīcās. Lielākā epiteliālo karcinomu grupa ir augstas malignitātes serozs olnīcu vēzis, kas veido 75–80% visu progresējoša olnīcu vēža gadījumu. Lielai daļai (60%) olnīcu vēža slimnieču diagnoze tiek noteikta, kad slimība ir vēlīnā stadijā, jo tās gadījumā simptomu nav vispār vai to ir maz, un tie ir nespecifiski. Tādēļ saslimšana netiek atpazīta kā ginekoloģiska. 

Nozīmīgākais olnīcu vēža riska faktors ir olnīcu vēzis ģimenes anamnēzē, un bieži šie gadījumi mūsdienās ir saistīti ar BRCA mutāciju. Vislielākais olnīcu vēža relatīvais risks (RR) sievietēm ar BRCA1 mutāciju ir 40–49 gadu vecumā, bet sievietēm ar BRCA2 mutāciju – 50–59 gadu vecumā. BRCA mutācijas ir tikušas saistītas ar labvēlīgu ietekmi uz īstermiņa dzīvildzi un labāku jutību pret ķīmijterapiju, taču salīdzinājumā ar audzējiem, kuros BRCA mutāciju nav, tās nepalielina dzīvildzi ilgtermiņā. BRCA mutāciju globālā izplatība vispārējā sieviešu populācijā ar pirmreizēji diagnosticētu olnīcu vēzi ir aptuveni 20%.

Ārstēšana

Pacientēm, kam diagnosticē progresējošu olnīcu audzēju, standarta ārstēšana ir citoreduktīvā (audzēja šūnu masu samazinoša) ķirurģija un platīnu saturoša ķīmijterapija, kuras mērķis ir pilnīgas remisijas sasniegšana un izārstēšana (Ledermann JA et al., 2013; De Angelis R et al., 2014). Lai gan vairums pacientu sasniedz remisiju, tomēr ap 70 % pacientu iestājas recidīvs trīs gadu laikā pēc ārstēšanas ar pirmās līnijas ķīmijterapiju (Ledermann JA et al., 2013). 

Ar pirmās līnijas terapiju aptuveni 15 % pacientu tiek panākta ilgtermiņa remisija, un šo pacientu dzīvildze ir vairāk nekā desmit gadu. 

Pēc pirmās līnijas ķīmijterapijas progresējoša olnīcu audzēja pacientu aprūpes standarts ir novērošana, jo līdz šim nebija pieejama uzturoša aktīva ārstēšana. Neskatoties uz labu sākotnējo atbildes reakciju uz ķīmijterapiju, vairums pacientu trīs gadu laikā recidivē (Ledermann JA et al., 2013; Pujade-Lauraine E et al., 2016). Pašlaik recidivējošs olnīcu vēzis nav izārstējams, līdz ar to ir nepieciešamība pēc efektīvas un labi panesamas ārstēšanas, kas novērstu vai attālinātu slimības recidīvu un progresēšanu. Recidivējošs olnīcu vēzis parasti ir grūti izārstējams, un vairumam pacientu ir nepieciešamas vairākas terapijas līnijas. Pacientēm ar recidivējošu olnīcu vēzi, kas saņem platīna grupas līdzekli saturošas shēmas, ir liels risks attīstīties terapijas blaknēm un ar terapiju saistītām toksiskām izpausmēm. 

Mūsdienās recidivējoša olnīcu vēža terapijā tiek izmantoti arī bioloģiskie medikamenti, lai spētu panākt labāku slimības kontroli pēc pirmās līnijas ķīmijterapijas. 

Bevacizumabs ir humanizēta monoklonālā antiviela, kas piesaistās asinsvadu endotēlija augšanas faktoram (VEGF). 

Eiropas Zāļu aģentūra (EMA) ir reģistrējusi bevacizumaba lietošanu kombinācijā ar karboplatīnu un paklitakselu pirmās līnijas terapijā pieaugušām pacientēm ar progresējošu epiteliālu olnīcu, olvadu vai primāru peritoneālu vēzi (III B, III C un IV stadija pēc Starptautiskās Ginekoloģijas un dzemdniecības federācijas [FIGO] klasifikācijas). Bevacizumabs nesen reģistrēts arī ASV Pārtikas un zāļu pārvaldē (FDA) lietošanai kombinācijā ar karboplatīnu un paklitakselu, kam seko bevacizumaba monoterapija sievietēm ar progresējošu olnīcu vēzi pēc audzēja sākotnējās ķirurģiskās rezekcijas. ASV National Comprehensive Cancer Network (NCCN) terapijas vadlīnijās tas ir norādīts kā viens no pirmās līnijas terapijas līdzekļiem. Eiropas Ķīmijterapijas biedrības (ESMO) 2013. gada vadlīnijas bevacizumaba lietošanu iesaka tikai augsta riska pacientēm. Pacientēm ar pirmreizēji diagnosticētu progresējošu olnīcu vēzi bez BRCA mutācijas terapija ar bevacizumabu ir panākusi ilgāku bezrecidīva periodu. Taču, neraugoties uz plašo lietošanu dažās valstīs, piemēram, Vācijā, tas nav panācis vispārējās dzīvildzes (OS) palielināšanos.

Pacientēm ar progresējošu olnīcu vēzi, kas ir bijušas jutīgas uz cisplatīna terapiju un kam ir atrasta  BRCA mutācija, ir piemērojama mērķterapija ar poliadenozīna difosfāta–ribozes polimerāzes inhibitoriem (PARPi), piemēram, Olaparibu.

PARPi lietošana izraisa DNS defektu uzkrāšanos un audzēja šūnas bojāeju. 

BRCA mutācijas sievietēm ar olnīcu vēzi ir saistītas ar lielāku jutību pret platīna grupas līdzekli saturošu ķīmijterapiju, ilgāku vispārējo dzīvildzi  un labāku atbildes reakciju pret PARPi. Starp pacientēm ar platīnjutīgu recidivējošu olnīcu vēzi (PJROV) BRCA mutācija bija pirmais ģenētiski definētais mērķterapijas paredzes marķieris, jo uzskata, ka šīm pacientēm ir lielākā iespēja gūt labumu no terapijas ar PARPi. BRCA mutāciju izraisītās sekas sievietēm ar olnīcu vēzi tiek novērtētas arvien plašāk (1. tabula).

1. tabula

Kāds ir pacients?

* Olnīcu vēzis ir sastopams salīdzinoši retāk nekā galvenie sieviešu saslimstību noteicošie ļaundabīgie audzēji – krūts dziedzera, plaušu un kolorektālais vēzis.  * Vairums pacientu ar olnīcu vēzi pie ārsta nonāk, kad slimība jau ir vēlīnā stadijā (FIGO III/IV) un prognozētā piecu gadu dzīvildze ir maza (izdzīvo 30 % pacientu).  * Olnīcu vēža slimnieču apakšgrupā ir pacientes ar pozitīvu BRCA mutācijas (BRCAm) atradi: **Mutācijas BRCA1 un/vai BRCA2 gēnā ir  saistītas ar krūts un/vai olnīcu vēža attīstību, un biežāk mutācijas tiek atrastas gados jaunām sievietēm.  ** Audzēji ar BRCA1/2 mutāciju  ir jutīgi pret terapiju ar poliadenozīna 5’‑difosforibozes polimerizācijas (PARP) inhibitoriem.  BRCA mutācijas atrod aptuveni 20 % gadījumu no visas olnīcu vēža slimnieču populācijas

Pašlaik piemērotās terapijas ierobežojumi

* Pašlaik piemērotā standarta terapija progresējoša olnīcu vēža gadījumā ir ķirurģiska ārstēšana un ārstnieciska ķīmijterapija.  * Neraugoties uz augstu sākotnējo atbildes reakciju uz ķirurģisko ārstēšanu un ķīmijterapiju, aptuveni 80 % pacientu rodas slimības recidīvs un tiek noteikta recidivējoša olnīcu vēža diagnoze.  * Recidivējošs olnīcu vēzis ir grūti  izārstējams, tā ārstēšanai izmanto secīgus ķīmijterapijas ciklus/līnijas, lai sasniegtu pēc iespējas garāku starplaiku bez slimības progresēšanas starp ķīmijterapijas līnijām.  * Recidivējoša un pret platīna grupas līdzekli jutīga olnīcu vēža uzturošajai terapijai, kam bijusi atbildes reakcija pēc otrās vai vēlākas līnijas ķīmijterapiju, papildus kā uzturošā ķīmijterapija ir reģistrēti PARP inhibitori (olapariba kapsulas/tabletes, niraparibs, rukaparibs). Pēc pētījumu datiem, PARP inhibitoriem ir pierādīta spēja nozīmīgi palielināt laiku līdz slimības progresēšanai, salīdzinot ar placebo. Terapijai ar olaparibu ir pierādīta labvēlīga ietekme uz kopējo dzīvildzi un bezrecidīva laika pagarināšanos.

Latvijā BRCA1 gēna mutācijas pārsvarā tiek noteiktas E. Gulbja laboratorijā. Laika posmā no 2018.–2020. gada aprīlim BRCA1 gēna mutācijas tika noteiktas 493 pacientēm ar olnīcu vēža diagnozi, no kurām 5,3% gadījumu tās tika atrastas, izmantojot minisekvenēšanas metodi. Šīm pacientēm tika nozīmēta uzturošā terapija ar PARP inhibitoriem. 

Ja sievietei ar olnīcu vēža diagnozi tiek atrasta BRCA1 gēna mutācija, tad būtu vēlams šo testu prognostiskos nolūkos veikt arī veselajām ģimenes sievietēm. 

Terapijas taktikas izvēlei būtu svarīga pilna informācija par BRCA gēna iedzimtajām un somatiskajām jeb iegūtajām mutācijām (BRCA1un BRCA2 mutācijas), kas noteiktas gan asinīs, gan audzēja audos, bet Latvijā tā pašlaik ir maksas analīze, kas nav iekļauta Nacionālā veselības dienesta kompensācijas sarakstā. Latvijā šobrīd tiek apmaksāta tikai iedzimto BRCA 1 un BRCA 2 mutāciju noteikšana, kas veido tikai pusi no iespējamām mutācijām.

Olnīcu vēža slimnieču dzīvildze pēdējo 20 gadu laikā ir palielinājusies. To var skaidrot ar multifaktoriālu ietekmi: ar pirmās līnijas terapijā lietoto inovatīvo medikamentu efektivitātes palielināšanos un ķirurģisko metožu pilnveidošanos. Piecu gadu relatīvā dzīvildze sievietēm ar olnīcu vēzi ir uzlabojusies, aptuveni 15% pacientu, ar pirmās līnijas terapiju Olaparib, tiek panākta ilgtermiņa remisija (1. attēls).

1. attēls 

Piecu gadu relatīvā dzīvildze atkarībā no olnīcu vēža stadijas

Avots: ASV Nacionālais vēža institūts (National Cancer Institute), 2014.  

Mūsdienās olnīcu vēzis tiek pielīdzināts hroniski ārstējamai slimībai. Pateicoties inovatīvajai terapijai, ir iespējams būtiski attālināt laiku līdz slimības progresijai un pagarināt dzīvildzi.

Izmantotie avoti:

1. Vargas A. N. (2014). Natural history of ovarian cancer. Ecancermedicalscience, 8, 465. https://doi.org/10.3332/ecancer.2014.465
2. Salazar C, Campbell IG andGorringe KL (2018) When Is “Type I”Ovarian Cancer Not “Type I”?Indications of an Out-DatedDichotomy. Front. Oncol. 8:654.doi: 10.3389/fonc.2018.
3. https://news.cancerconnect.com/ovarian-cancer/forging-ahead-advances-in-the-fight-against-ovarian-cancer-Bf87oOIpBkSj5_3ushQP6Q#:~:text=On%20Christmas%20Day%201809%2C%20Jane,research%20has%20made%20significant%20leaps
4. Piver MS: Ovarian carcinoma. A decade of progress. Cancer 54:2706-2715, 1984.
5. https://www.cancernetwork.com/view/treatment-ovarian-cancer-crossroads-50-years-after-single-agent-melphalan-chemotherapy
6. Informatīvais portāls par onkoloģiju. https://onko.lv/lv/olnicu-vezis/arstesana.html
7. Zāļu valsts aģentūra. Skatīt: https://www.zva.gov.lv/lv/industrijai/zalu-registracijas-apliecibu-ipasnieki/zalu-izmaksu-efektivitates-novertesana/iesniegumi-atzinuma-par-zalu-arstniecisko-un-izmaksu-efektivitati-sanemsanai 
8. Nacionālais Veselības dienests. Skatīt: http://www.vmnvd.gov.lv/lv/kompensejamie-medikamenti/iesniegtie-pieteikumi-medikamentu-ieklausanai-kzs
9. Pothuri, B., Han, S., Chase, D., et al. 2020. 810MO Patient-reported outcomes (PROs) in patients (pts) receiving niraparib in the PRIMA/ENGOT-OV26/GOG-3012 trial. Annals of Oncology. 31. S612-S613.
10. https://www.spkc.gov.lv/lv/statistika-un-petijumi/statistika/veselibas-aprupes statistika