Diagnoze – olnīcu vēzis.
Šobrīd Ļubovai ir 62 gadi un viņa ir pasniedzēja, kura lasa lekcijas topošajiem finansistiem un grāmatvežiem. Desmit gadu laikā Ļubovai bijušas četras operācijas, kā arī neskaitāmu ķīmijterapiju skaits. Viņa stāsta, ka ļoti apzinīgi vienmēr sekojusi līdzi savam veselības stāvoklim, divas reizes gadā apmeklējusi ginekologu un veikusi visas analīzes. Tomēr pusgada laikā audzējs bija izpaudis savu agresīvo dabu un attīstījies jau līdz trešajai stadijai.
Par to, ka kaut kas nav kārtībā, liecinājušas stipras sāpes vēderā. Ginekoloģiskās sonogrāfijas rezultāti apstiprināja diagnozi. Ļubovas mammai arī savulaik diagnosticēts audzējs – taisnās zarnas vēzis, un tieši tāpēc viņa regulāri apmeklējusi ārstu.
„Tomēr neviens man nevar paskaidrot, kāpēc tas notiek tik ātri,” saka Ļubova.
Pēc diagnozes sekoja operācija un ķīmijterapijas kurss. Tomēr pēc pusotra gada slimība atgriezās, veidojot metastāzes citos orgānos, un nācās veikt vēl vienu operāciju. Ļubova atceras, ka tai sekojošā ķīmijterapija bija ļoti grūta: „Tas bija briesmīgi, tomēr to pārdzīvoju.” Trešajā operācijā tika izņemta liesa. Bija cerības, ka varbūt bez operācijas varētu iztikt un slimību uzveikt ar ķīmijterapiju. „Tomēr nekas mums neizdevās,” nopūšas Ļubova. Tā turpinājās viņas cīņa ar olnīcu vēzi, kas 2018. gadā izveidoja metastāzes pie aizkuņģa dziedzera un aknām. Pēc ceturtās operācijas onkoķirurgs ieteica iegūto materiālu nosūtīt uz pārbaudēm ASV. Tas bija pagrieziens ārstēšanās procesā.
Jau pēc trešās operācijas tepat Latvijā Ļubova bija veikusi ģenētiskās analīzes, lai noteiktu, vai viņai ir BRCA1 / BRCA2 gēnu mutācijas. Rezultātā viņa saņēma atbildi: „Testēšanas rezultāti neapstiprina iedzimta krūts un olnīcu vēža risku.” Savukārt ASV veiktajos testos, ko finansēja Ļubovas meita, tika konstatēts, ka ir atrasta iegūta BRCA2 mutācija. Tas nozīmēja, ka viņai šī gēnu mutācija ir radusies dzīves laikā. Pēc ķīmijterapijas un datortomogrāfijas izmeklējumiem Ļubova sāka lietot preparātu olaparibu, kas ir viņas galvenās zāles jau trīs gadus – 16 kapsulas dienā.
„Tas nav viegli, bet esmu jau pieradusi. Es jūtos normāli, dažreiz ir nogurums, griežas galva un nelaba dūša. Viss vēders izoperēts, žultspūšļa man nav, liesas nav, dzemdes nav. 12. aprīlī man būs 63 gadi.”
Ļubova atzīst, ka olaparibs jālieto nepārtraukti, bet tas viņas terapijā ir bijis efektīvs. Šis medikaments bija iekļauts kompensējamo zāļu sarakstā kā tā sauktās otrās līnijas preparāts onkoloģisko slimību ārstēšanā. Iespējams, ka Ļubovas gadījumā šīs zāles, ja tās sāktu lietot agrāk, būtu ļāvušas izvairīties no ceturtās operācijas. Diemžēl šie medikamenti ir ļoti dārgi, un pacients tos no savas kabatas nav spējīgs apmaksāt.
„Es gribētu, lai Latvijā pacientiem būtu tādi speciālisti, kas skatītos uz onkoloģiskajām slimībām kompleksi, skaidrotu ģimenes anamnēzi un mutāciju riskus,” ierosina Ļubova. Viņas ģimenē audzējs bijis gan mammai, gan vecākajai māsai, kuras diemžēl jau mirušas, un arī tētim, kuram izdevies izārstēties.
„Internetā, piemēram, rakstīts – ja man nav iedzimta BRCA mutācija, tad manai meitai it kā nevajadzētu pārbaudīties. Ja būtu iedzimta mutācija, tad vajadzētu. Manai mammai bija, man ir, vecākajai māsai arī bija audzējs. Tas tomēr nozīmē, ka mēs esam riska grupa. Jau pirms desmit gadiem es varēju nomirt, tomēr gribas vēl dzīvot,” ar cerībām saka Ļubova.
Kampaņas “Olnīcu vēzis uz sarkanās līnijas” ietvaros tiek aktualizēta problēma, kas ir jārisina steidzami – Latvijā olnīcu vēža pacientēm mērķterapija ar PARP inhibitoriem 1. līnijā nav kompensēta. No 300 sievietēm Latvijā, kuras katru gadu saslimst ar olnīcu vēzi, 40 sievietēm būtu nepieciešama šāda tipa terapija. Tās ir sievietes darbspējīgā vecumā, kuras strādā un maksā nodokļus, viņas ir vajadzīgas saviem bērniem. Liedzot viņām šo terapiju, mēs atņemam bērniem mātes un darbaspēku valstij, kas maksās nodokļus. Te ir lieli zaudējumi, kas varētu būt ieguvumi.
