Zinātnē vai moderno tehnoloģiju laboratorijās nav atrasts vai izstrādāts kas tāds, kas spētu aizstāt cilvēka asinis gadījumos, kad tās ir nepieciešamas. Tāpēc vajadzība pēc tām ir vienmēr aktuāla visos laikos, ņemot vērā arī uzglabāšanas laika īpatnības.
To intervijā rezumēja Valsts asinsdonoru centra (VADC) direktore Egita Pole laikā, kad centrs atklāja šā gada kampaņu “Asins draudzība”, lai veicinātu asins ziedotāju jeb donoru kustību un samazinātu to vidējo vecumu.
Kā ārpus kampaņām parasti rodas donori jeb asins ziedotāji? Un kas viņus motivē?
– To ietekmē vairāki faktori, ko esam redzējuši arī pētījumos. To veicina ne tikai kampaņas un aicinājumi, kurus dzird pa TV, redz vai lasa medijos, reklāmās, bet ļoti nozīmīga loma ir personiskajai saskarsmei vai personiskiem gadījumiem. Asins ziedotājus motivē tuvinieku stāsti, kas ir personīgās pieredzes stāsti, kuri tiek saņemti no vecākiem, radiniekiem un draugiem. Līdzās tam cits motivētājs ir apkārtējie notikumi, kad kādam ir slikti, un to pavada aicinājumi atbalstīt un ziedot. Smagā brīdī tas mēdz būt ļoti labs veids, kā parādīt savu solidaritāti un vismaz kaut ko darīt. Tādu atbalsta vilni mēs novērojām, kad sākās karš Ukrainā. Mēs nevaram asinis sūtīt tālāk uz Ukrainu transportēšanas laika, apstākļu un daudzu citu nosacījumu dēļ, bet cilvēku vēlme bija ļoti liela. Līdzīgi bijis pēc veikala Maxima sabrukšanas. Kopumā dominē trīs virzieni – reklāma, personiskās pieredzes stāsti un aicinājums konkrētā brīdī, kad kaut kas ir noticis. Un mūsu mērķis ir sniegt pirmreizējiem donoriem, tik labu pirmo pieredzi asins ziedošanā, lai donoriem rastos vēlme atgriezties un kļūt par pastāvīgu donoru. Jo pastāvīgie donori ir mūsu visdrošākie partneri, jo mēs viņus zinām. Protams, katru reizi no jauna visus asins paraugus testējam un pārbaudām no jauna, bet ir atsevišķas lietas, ko mēs jau zinām pastāvīgam donoram, piemēram, asins grupas rēzus faktoru, kas sistēmā jau ir.
Ņemot vērā kampaņu “Asins draudzība”, kāpēc ir nozīme tādam vidējam vispārējam vecumam?
– Līdz ar vecumu mums nāk klāt ne tikai gadi, bet arī dažādas saslimšanas. Organisms noveco, un parādās daudz vairāk riska faktoru. Pēc 40 gadu vecuma uzrodas daudz vairāk ierobežojumu – paaugstinās spiediens, var attīstīties diabēts un rasties citas hroniskas slimības, kuras vairs neļauj kļūt par donoru. Tas viss un organisma vispārēja novecošanās liek uzskatīt, ka vislabāk par donoru ir kļūt agrākos gados. Cilvēks, kurš ir veselāks un ar lielāku potenciālu būt ilglaicīgāks donors.
Kā notiek asins ziedošana? Vai ir kā jāsagatavojas pirms tam?
– Es gribētu teikt, ka ir jāgatavojas. Protams, tad, ja cilvēks ir vesels, sportisks, lieto pilnvērtīgu uzturu un konkrētā brīdī nav slims ar pārejošām slimībām, tad, ejot garām gar donoru autobusu, viņš pieņem lēmumu, ātri iekāpj autobusā, un viss ir kārtībā, viņš ziedo asinis. Bet bieži tas notiek plānoti, mērķtiecīgi, un tad ir jāpārskata savas gaitas iepriekšējo divu nedēļu periodā vai pat ilgākā laikā. Galvenais – ir jājūtas veselam konkrētajā brīdī. Bet, ja ir bijusi kāda saaukstēšanās slimība, tad no atveseļošanās brīža būtu jānogaida divas nedēļas. Ja ir bijusi antibiotiku lietošana, tad tieši tāpat – divas nedēļas jāpagaida. Reizēm ir jāpārskata sava iepriekšējā ceļošanas pieredze. Ir valstu grupa, kas ir Pasaules veselības organizācijas regulāri atjaunotajā sarakstā, no kurām atbraucot var būt aizliegums ziedot asinis no 28 dienām līdz pat sešiem mēnešiem. Iemesls var būt tāds, ka šajās valstīs plosās dzeltenais drudzis, malārija, Denges drudzis. Tas donoriem mēdz būt diezgan liels pārsteigums. Tāpēc ne velti anketā, ko donors aizpilda, ir jānorāda arī, uz kādām valstīm ir ceļots pēdējā laikā. Tad dažkārt, ja riska valstis ir minētas, gadās saņemt noraidījumu ziedot asinis uz kādu laiku. Tas valstu saraksts pastāvīgi mainās, un viņu var paskatīties VADC mājaslapā. Tāpat ir jāzina un jāpārskata dažādas manipulācijas ar ķermeni, kuras dažkārt mēs par tādām pat neuzskatām. Tas ir jebkurš gadījums, kurā notiek adatas saskarsme ar mūsu asinsrites sistēmu. Tie var būt arī tetovējumi. Tad ir jāpaiet zināmam laikam no šīs manipulācijas. Taču, piemēram, zobu ārstēšana nav šāds gadījums. Bet jāuzmanās un jāpasaka, kad ir bijusi sarežģīta zobu raušana. Tad bieži kādam laikam jāpaiet, pēc kā cilvēks atkal var būt donors. Tas mums bieži arī rada problēmas ar donoriem, jo cilvēks jau nedzīvo noslēgtā vidē, viņš ceļo, viņš veic dažādas operācijas, tāpēc arī dzīvesveids var samazināt potenciālo donoru skaitu. Tāpēc mums notiek šī pastāvīgā cīņa par arvien jauniem donoriem. Jauniešiem mēs bieži novērojam pazeminātu hemoglobīna līmeni vai tā saucamo mazasinību. Bieži ir paaugstināts spiediens. Pazeminātais hemoglobīna līmenis mēdz būt, piemēram ievērojot pārāk ierobežotu diētu, neēdot pilnvērtīgu uzturu. Ir daudzi un dažādi faktori, kuru dēļ daļu potenciālo donoru mums nākas atraidīt.
Vai saistībā ar slimību riskiem nepieciešamas kādas pārbaudes? Vai arī tās izdara tad, kad cilvēks ierodas ziedot asinis?
– Pārbaudes notiek uz vietas. Pirmreizējam donoram mēs nosakām asins grupu un rēzus faktoru, izmēram spiedienu, nosakām šo hemoglobīna līmeni. Ja pacients kādreiz ir slimojis ar dzelteno kaiti, tas, visticamāk, varētu būt bijis botkins jeb A hepatīts, un, ja viņam ir izziņa no ģimenes ārsta, ka viņš ir pārbaudīts uz šo vīrusa neesamību, tad viņš arī var kļūt par donoru. Citādi visus hepatītu pārslimojušos mēs noraidām. Pat ja cilvēks nezin, ka viņš ir šī vīrusa nēsātājs, mēs analīzēs to redzam. B un C hepatīts, HIV vīruss, arī sifiliss ir mikroorganismi, kas var tikt pārnesti ar asinsrites sistēmu, tāpēc esam ļoti piesardzīgi un visas donoru nodotās asinis kārtīgi pārbaudām. Tikai tad, kad viss ir kārtībā, ļaujam tās tālāk izplatīt pacientiem.
Un ja kāda publiski zināma traģēdija motivē lielāku skaistu asins ziedotāju, vai to var ilgstoši uzglabāt kā rezervi? Cik ilgi tiek glabātas ziedotās asinis?
– Diemžēl mēs nevaram uztaisīt vienu lielu kampaņu, kad mums sanāktu ļoti daudz cilvēku, un pēc tam gadu ar to iztiktu. Asinis ir dzīva substance. To, ko ziedotāji nodod, mēs saucam par pilnasinīm. Pēc tam asins komponentu sagatavošanas procesā mēs sadalām asinis trīs daļās – plazmā, trombocītos un eritrocītos. Un katru no šīm daļām izmanto pie citām saslimšanām un attiecīgos stāvokļos. Dažkārt arī visas kopā, ja ir smags stāvoklis. Katram komponentam ir savas izmantošanas indikācijas un – būtiskākais – savs derīguma termiņš. Ja tā var teikt, kaprīzākie ir trombocīti, kas ir vajadzīgi asins recēšanai, jo tie ir derīgi tikai 5–7 dienas. Tas ir ļoti īss termiņš, un tāpēc mēs nevaram uzkrāt lielus krājumus. Mums vajag pastāvīgi tik, cik prasa slimnīcas. Eritrocītiem derīguma termiņš ir tikai nedaudz lielāks – 35 dienas. Trombocīti un eritrocīti ir šūnas, kurām ir zināms dzīvības laiks un cikls, tāpēc tās nevar izmantot ilgāk. Savukārt plazma – asins baltā daļa – ir substance bez šūnām, un to var glabāt līdz trim gadiem. To mēs varam izmantot ilgāk, bet plazmai pārliešanas vajadzību ir salīdzinoši mazāk. Turklāt to vēl var aizvietot ar citiem sintētiskiem šķīdumiem, bet eritrocītus un trombocītus nevar. Būtībā paši galvenie šajā procesā ir eritrocīti un trombocīti, kuriem ir īss derīguma termiņš, tāpēc mums to visu vajag pastāvīgi un nepārtraukti.
Ko jūs novēlētu pašiem asins ziedotājiem?
– Novēlu saglabāt veselību pašiem, lai nekad nebūtu nepieciešama asins pārliešana. Aicinu atcerēties un apzināties, ka mēs – cilvēki – esam tik unikālas būtnes, ka, neskatoties uz lielo progresu, zinātne nav daudz tālāk pa šiem gadiem aizgājusi, un attiecīgās situācijās bez līdzcilvēku ziedotās asins mēs nevaram izglābt dzīvības. Un nav nekādu indikāciju, ka to varēsim tuvākos 5–10 gadus. Dažādi mēģinājumi ir bijuši, bet tie nav sekmējušies, un bez donoru palīdzības mēs principā nevarētu izglābt ļoti daudz cilvēku dzīvību. Tas ir ļoti nozīmīgi. Mēs tiešām varam būt dzīvības glābēji, veltot ikdienā 15–20 minūtes no sava laika.
Kas ir kampaņas “Asins draudzība” galvenās aktivitātes?
– Tas ir “Asins draugu kauss” augstskolu studentiem un viņu draugiem, radiniekiem, kur cilvēku grupas, kas piesaka savu piederību kādai no augstskolām, ziedo asinis, kā rezultātā tā augstskola, kuras dalībnieku kopa būs bijusi pati apjomīgākā, saņems tēlnieka Gintera Krumholca darināto ceļojošo kausu. “Asins draugu kauss” norisinās no šā gada 10. novembra līdz 30. decembrim. Tā būs augstskolu komandu tiekšanās uz kopīgu rezultātu, veicinot cilvēku glābšanu. Otra aktivitāte būs tiem jauniešiem un skolēniem, kas vēl nav 18 gadu veci un paši nevar ziedot asinis. Viņu par šīm lietām izglītosim “Asins draugu akadēmijā”. Tā ir izglītojošā aktivitāte skolās ar mērķi sniegt informāciju, zināšanas un iedrošinājumu. “Asins draugu akadēmijā” piedalīsies sešas skolas no dažādām Latvijas vietām, un dalībnieki veidos īsu video, plakātu vai infografiku par tēmu “Kā kļūt par asinsdraugu?”, pēc kā aktīvākā klase saņems balvas. Vairāk informācijas ir mājaslapā asinsdraugi.lv.
