Dzemdes mioma

Dzemdes mioma jeb leiomioma ir visbiežāk sastopamais labdabīgais reproduktīvās sistēmas audzējs sievietēm reproduktīvajā vecumā. Ar to ir saskārušās līdz pat 40 % sieviešu vecumā no 35 līdz 55 gadiem.[1] Ziemeļamerikā mioma ir 20 miljoniem sieviešu, bet Eiropas Savienībā to skaits sasniedz ir 24 miljonus. Mioma nav dzīvībai bīstama, taču tā var negatīvi ietekmēt dzīves kvalitāti: izraisīt smagu asiņošanu, anēmiju, vēdera sāpes, urīnpūšļa un zarnu darbības traucējumus, vēdera pūšanos, arī neauglību.[2] Sievietei ar miomu dzimumattiecības ir iespējamas, ja vien tās nav nepatīkamas asiņošanas un sāpju dēļ. Uz tikaisievietem.lv jautājumiem par dzemdes miomu atbild ginekoloģe dr. Nellija Lietuviete.

Konkrēti miomu rašanās iemesli joprojām nav skaidri zināmi, taču pastāv vairāki riska faktori:

– iedzimtība – ja Jūsu mātei vai māsai ir mioma, Jums ir paaugstināts risks, ka mioma veidosies;
– rase – dzemdes mioma biežāk sastopama melnādainajām sievietēm nekā baltās rases pārstāvēm;
– aptaukošanās – sievietēm, kuru ķermeņa masas indekss ir virs normas, ir paaugstināts risks miomas attīstībai;
– grūtniecība un dzemdības – pētījumi liecina, ka grūtniecībai un dzemdībām ir pasargājoša ietekme un tas, iespējams, var mazināt dzemdes miomas veidošanās risku.

Simptomi un izmeklējumi

Dzemdes miomai ir virkne simptomu, kurus sievietes sākotnēji nesaista ar audzēju un ignorē ķermeniskās izjūtas, tomēr 20–25 % sieviešu miomas obligāti ir jāārstē vai pat jāoperē, jo simptomi ir smagi un ievērojami pasliktina dzīves kvalitāti. Par dzemdes miomu var liecināt:

– dzemdes asiņošana, kuras dēļ var būt mazasinība, nespēks un citas sūdzības, kas saistītas ar pārmērīgu asins zudumu;
– pārmērīga menstruālā asiņošana;
– sāpes vēderā, var būt pastāvīgas, krampjveidīgas;
– sāpes dzimumakta laikā;
– muguras sāpes jostas, krustu rajonā, var izstarot pa nervu gaitu;
– spiediena sajūta vēderā, sataustāms veidojums vēdera lejasdaļā, ja ir liela izmēra miomas;
– blakusorgānu darbības traucējumi, piemēram, aizcietējumi, urinēšanas biežuma palielināšanās;
– neauglība, grūtniecības neiznēsāšana.

Ja rodas aizdomas par miomu, dodies pie ginekologa, lai veiktu nepieciešamos izmeklējumus. Ja ir aizdomas par miomu, nevajadzētu ilgi gaidīt – tā var izaugt patiesi liela! Šādi veidojumi ne tikai rada ļoti nepatīkamas izjūtas sievietei, vēdera apjoma palielināšanos, nospiestus mazā iegurņa asinsvadus, tādējādi palielinot asinsvadu trombožu risku, bet arī ļoti apgrūtina iespējamo ķirurģisko ārstēšanu. Ilgstoša asiņošana var izraisīt anēmiju, kas var veicināt vispārēju nogurumu līdz pat stāvoklim, kad ir grūti veikt ikdienas pienākumus.

Vizītē pie ginekologa noteikti izstāstiet par jebkādiem simptomiem, kas varētu liecināt par dzemdes miomu. Visbiežāk ārsts ginekologs var uzstādīt diagnozi, veicot vaginālo apskati. Visām sievietēm, kam atklāta dzemdes mioma, tiek nozīmēta ultrasonogrāfiskā izmeklēšana. Pēc ultrasonogrāfijas datiem var diezgan precīzi noteikt mezgla lokalizāciju, izmērus, miomas mezglu stāvokli, lai izvēlētos pareizo ārstēšanas taktiku un izvērtētu operatīvās ārstēšanas apjomu sievietēm reproduktīvajā vecumā.

Histeroskopija dod iespēju ieraudzīt un pat likvidēt submukozus mezglus un endometrija polipus. Taču histeroskopiju vajadzētu veikt, ja ir diagnostiskas grūtības vai ir mērķis iegūt biopsijas materiālu, pēc iespējas mazāk iejaucoties. Endometrija biopsiju vai dzemdes dobuma abrāziju veic pēc noteiktām indikācijām (piemēram – menstruālā cikla traucējumi), kā arī pirms plānveida ķirurģiskas ārstēšanas. Par vēl precīzāku dzemdes vizualizācijas metodi tiek uzskatīta magnētiskā rezonanse, taču to veic īpaši sarežģītos gadījumos. Laproskopiju izmanto kā diagnostiski ārstniecisku metodi, ja ir radušās aizdomas par dzimumorgānu saslimšanu, piemēram, endometriozi, vai to izmanto kā plānveida operācijas piekļuves veidu submukoza mezgla miomektomijai (izņemšanai). Histerosalpinogrāfija tiek izmantota pacientēm, kuras tiek izmeklētas sakarā ar neauglību, jo histerosalpingogrāfija ļauj noteikt ne vien dzemdes dobuma deformāciju, bet arī novērtēt olvadu stāvokli.

Dzemdes miomas diagnostiku, uzraudzību un ārstēšanu veic ginekologs. Izšķir divu veidu ārstēšanas metodes – ķirurģiskās un medikamentozās. Dzemdes miomas medikamentozās ārstēšanas mērķis – samazināt miomas mezglu apjomu un atvieglot slimības simptomus, tomēr nereti ir nepieciešama abu metožu kombinēšana vai tikai ķirurģiskās metodes izvēle. Ja ir nepieciešama ķirurģiska operācija, nereti konsultējošais ginekologs iesaka kādu kolēģi – operējošu ginekologu.

Ārstēšana

Ārstēšana ar medikamentiem pirms operācijas palīdz mazināt simptomus. Ar hormonālo ārstēšanas metodi mioma tiek ārstēta, samazinot estrogēna un progesterona līmeņus un panākot pārejošu menopauzes stāvokli. Šī terapija nedrīkst pārsniegt sešus mēnešus.

Tagad ir pieejama arī jaunākā medikamentozā terapija. Šī terapija jau nedēļas laikā samazina vai aptur stipru dzemdes asiņošanu, kā arī būtiski reducē miomas izmērus. Jaunākā medikamentozā terapija samazina menstruālo asiņošanu 91,5 % sieviešu (lietojot placebo, menstruālā asiņošana samazinājās 18,8 % sieviešu). Šis jaunās klases medikaments darbojas kā progesterona receptoru modulators, atgriezeniski bloķējot progesterona receptorus dzemdē, nomācot augšanu un ierosinot miomas mezglu saraušanos. Ja ir nepieciešama operācija, jaunākā medikamentozā terapija ievērojami samazina operācijas sarežģītību, risku un ietekmi uz sievietes organismu.

Medikaments var tikt nozīmēts vidēji smagu līdz smagu dzemdes miomas simptomu intermitējošai ārstēšanai sievietēm, kurām nav piemērota operācija, kā arī tas var tikt nozīmēts dzemdes miomas simptomu ārstēšanai pirms ķirurģiskas operācijas. Ārstēšanas veidu un taktiku nosaka ginekologs, ņemot vērā:

– pacientes vecumu;
– simptomu izteiktību;
– dzemdes miomas veidu;
– vēlmi pēc grūtniecības;
– vispārējo veselības stāvokli..

Dzemdes miomas ķirurģiskās ārstēšanas metodes ir vairākas:

– Histerektomija jeb dzemdes izņemšana. Lai arī lielākā daļa histerektomiju tiek veiktas, lai atbrīvotos no simptomātiskiem miomas mezgliem, pētījumi liecina, ka ne visas sievietes jūt veselības uzlabojumus pēc dzemdes izņemšanas operācijas. Kādā no pētījumiem ir konstatēts, ka gandrīz astoņi procenti sieviešu 24 mēnešus pēc histerektomijas cieta no tiem pašiem simptomiem;
– Dzemdes artēriju embolizācija. Dzemdes asinsvados tiek ievadītas nelielas daļiņas, bloķējot asins plūsmu un izraisot miomas mezgla samazināšanos. Lai arī šī metode tiek atzīta par efektīvu simptomu izskaušanā, miomas mezgli var atjaunoties;
– Miomektomijas gadījumā tiek izņemti tikai dzemdes miomas mezgli, saglabājot dzemdi. Lai arī tiek saglabāta auglība, tomēr vēlāk miomas mezgli var atjaunoties.
– Magnētiskās rezonanses – ultrasonogrāfijas kontrolēta manipulācija. Ar fokusētu ultraskaņas staru miomas mezglu uzkarsē līdz 60–80°C un termiski apstrādā. Procedūru kontrolē ar magnētiskās rezonanses attēla palīdzību.

Pastāv trīs dažādi miomas paveidi, kurus nosaka to atrašanās vieta dzemdē:

– subserozas miomas lokalizācija ir uz dzemdes ārsienām, augot uz ārpusi. Šādas miomas parasti neietekmē menstruācijas, kā arī nerada pārmērīgu menstruālo asiņošanu, taču tās var radīt sāpes, spiežot uz citiem orgāniem;
– intramurāla mioma aug dzemdes sienā, liekot tai izplesties. Šādu dzemdes augšanu kļūdaini var noturēt par svara pieaugumu vai grūtniecību. Šis ir visizplatītākais miomas paveids, simptomi ietver smagu menstruālo asiņošanu, sāpes iegurnī un muguras sāpes, biežu urinēšanu un spiedienu iegurnī;
– submukoza mioma aug dzemdes iekšējā sienā un var radīt smagu menstruālo asiņošanu ar gariem menstruālajiem cikliem. Šis ir visretāk sastopamais miomas paveids.

Dzemdes mioma un grūtniecība

Ja mioma ir neliela un nerada sūdzības, grūtniecība var iestāties un noritēt bez komplikācijām. Šāda mioma pēc dzemdībām var samazināties – to īpaši veicina zīdīšana. Tomēr lielāka mioma var būt iemesls, kāpēc kavējas grūtniecības iestāšanās. Tāpat mioma var ietekmēt grūtniecības norisi (spontānais aborts) un dzemdību gaitu.

Grūtniecēm, kurām ir mioma, ir īpaši jāpievērš sev uzmanība un vismazāko izmaiņu gadījumā jāapmeklē ārsts. Grūtniecības un dzemdību sarežģījumus, kas radušies miomas dēļ, var iedalīt 3 grupās: agrīnie, vidējie un vēlīnie:

– agrīnā grūtniecības periodā ir paaugstināts neiznēsātas grūtniecības (spontāna aborta) risks;
– arī otrajā trimestrī var notikt spontānais aborts. Vēlāk mioma var izraisīt priekšlaicīgas dzemdības, augļa attīstības aizturi, placentas piestiprināšanās anomālijas, nepareizu augļa stāvokli dzemdē. Dažreiz mezglu novietojums (īpaši mezglu novietojums dzemdes kaklā) var būt par šķērsli dzemdību dabiskai norisei. Nereti dzemdību laikā rodas dzemdību vājums, augļa hipoksija;
– trešajā dzemdību periodā mioma var izraisīt placentas atdalīšanās aizkavēšanos un asiņošanu, tāpēc sievietēm ar miomu bieži izvēlas plānveida ķeizargriezienu. Tāpat var būt problēmas ar dzemdes saraušanos pēc dzemdībām, tiek novērota hipotoniska asiņošana, dzemdes iekšējā slāņa iekaisums (endometrīts), miomas mezgla apasiņošanas traucējumi.

Kas ir dzemdes mioma?

Kādi ir dzemdes miomas veidi?

Kā veidojas dzemdes mioma?

Kādas ir miomas pazīmes?

Kādi ir riska faktori?

Cik izplatīta ir dzemdes mioma?

Kur varu pārbaudīties?

Kādi izmeklējumi ir jāveic?

Vai ārsts / ginekologs, veicot ikgadējo pārbaudi, sapratīs, ka man ir dzemdes mioma?

Ja manā ģimenē sievietēm ir bijusi dzemdes mioma, cik bieži man ir jāpārbauda sava veselība?

Kādas ir dzemdes miomas ārstēšanas metodes?

Kur un kas veic dzemdes miomas ārstēšanu?

Vai situācijā, ja ir dzemdes mioma, dzemde tiek izņemta?

Vai ir kāda iespēja ārstēties tikai ar medikamentiem?

Kas notiek, ja dzemdes mioma netiek ārstēta?

Kāds ir jaunākās medikamentozās terapijas efekts?

Vai ir kādi ierobežojumi ārstēšanās laikā un pēc tam?

Vai ir iespējama grūtniecība miomas gadījumā?

Kā miomas esamība un ārstēšana ietekmē jau iestājušos grūtniecību?

Vai pēc ārstēšanas ar jaunāko medikamentozo terapiju var iestāties grūtniecība?

Vai ir atļautas dzimumattiecības, ja ir konstatēta dzemdes mioma?

[1] Wallach E., et al. Uterine Myomas: An Overview of Development, Clinical Features, and Management. The American College of Obstetricians and Gynaecologists, 2004; 104 (2): 393-406.

[2] Gupta S., et al. Clinical presentation of fibroids. Best Practice and Research Clinical Obstetrics and Gynaecology. 2008; 22(4): 615-626